Книга доступно после регистрации.
| Название книги: | PASAULES GALS PULSTEN ASTOŅOS VAKARĀ |
| Автор: | Stanislavs LEMS, |
| Год издания: | 1989 |
| Страницы: | Не известно |
| STAŅISLAVS LEMS PASAULES GALS PULSTEN ASTOŅOS VAKARĀ RĪGA «LIESMA» 1989 Pasaules gals pulksten astoņos vakarā Dialogs ar nākotni . ■ • s 5 Trīs elektrobruņinieki ..••».»• 17 Urāna ausis 22 Kā Ergs Pašrosis pieveica Bāliķi . . . . ( 27 Kara|a Biskalāra bagātības ..,..• 40 Divi briesmekļj …..«§**• ^ Baltā nāve . . . . . • i i a . • Kā Mikromīlis un Gigaciāns izraisīja miglāju kliedēšanos ,.,…..<•• 60 Pasaka par skaitļojamo mašīnu, kas cīnījās arpūķi Karaļa Hidropsa padomnieki , . . . « » 71 Automatveja draugs……………….. ..ai 83 Karalis Globārs un gudrie •"*•»««« 100 Pasaka par karali Murdasu . • . . * f . U0 Trurla mašīna .si»#»»iiiļ2 0 Lielais pēriens . s . . . , . a « » 129 Mister Džons, vai jūs vispār eksistējat? « a » 135 Pasaules gals pulksten astoņos vakarā , . « • 143 No poļu valodas tulkojusi RITA LUGINSKA Redakcijas kolēģija Voldemārs Bāls, Nora Bērziņa, Skaidrīte Bikova, Jānis Brodelis, Aldonis Builis, Imants Daudišs, Uldis Norietis, Mārite Romāne, Zigmunds Skujiņš, Uldis Tīrons, Ina Vaitmane, Guntis Valujevs, Ingrida Vāverniece Redaktors Andrejs Rijnieks Mākslinieks Andris Lamsters © Tulkojums latviešu valodā, sastādījums. Izdevniecība «Liesma», 1989 Ievērojamā poļu fantasta (dz. 1921. g.) krājums iepriecina lasītāju ar tematisku un žanrisku daudzveidību: zinātniski fantastiskas pasakas, groteskas, pamflets. Autora problemātikas dominante ir zinātnes un tehnikas progresa ietekme uz cilvēku un dzīvo radību vispār. Autors spej saistīt lasītāju ar yiņam piemītošo fantāziju, spilgtu humoru un ironiju. DIALOGS AR NĀKOTNI Staņislavs Lems pieder pie tās mūsu gadsimta spožo un savdabīgo rakstnieku plejādes, ar kuras pūlēm zinātniskā fantastika no populārzinātniskas un savā vairumā izklaidējošas lasāmvielas kļuvusi par pilnvērtīgu daiļliteratūras žanru. Protams, lai cik talantīgi un oriģināli ari būtu tādi ši žanra pārstāvji kā Herberts Velss un Kar els Capeks, Rejs Bredberijs un Aizeks Azimovs, Ivans Jefremovs un brāļi Strugacki, ari pats Staņislavs Lems, patstāvīga žanra tapšanu noteica ne tik daudz viņu apdāvinātība, cik laikmeta likumsakarīga prasība. Un tā tas bijis vienmēr. Ikvienam vēsturiskam posmam ir nepieciešamība sevi garīgi apzināties un literāri izteikt; tradicionālās formas vairs nespēj šo tieksmi apmierināt, tas veicina jaunu žanru, virzienu un formu rašanos, un tie bagātina daiļliteratūru. Savā vēsturiskajā perspektīvā mūsdienas, kad notiek kardināli sociāli pārveidojumi un rit zinātniski tehniskā revolūcija, izvirzījušas cilvēkam un cilvēcei tādas problēmas un pavērušas tādus apvāršņus, kas, no ikdienas apziņas un pozīcijas raugoties, izskatās tiešām fantastiski. Iespējams, ka objektīvu nepieciešamību pēc zinātniskās fantastikas vislabāk apstiprina tas, ka šim žanram pievērsušies rakstnieki, kuri jau ieguvuši noturīgu atzinību literatūrā: A. Tolstojs Padomju Savienībā, Pjērs Buls un Robērs Merls Francijā, Džons B. Pristlijs Anglijā, Italo Kalvino Itālijā un daudzi citi. Tas nepārprotami apliecina, ka daiļliteratūra zinātnisko fantastiku patiešām ņēmusi savā aizgādībā. Zinātniskā fantastika ir ne tikai literatūra par zinātniskiem izgudrojumiem un tehniskiem atklājumiem, par cilvēces iespējamo nākotni, bet ari literatūra par mūsdienām unn laikabiedru. Daži pat uzskata, ka tā ir aktuālāka nekā daudzi romāni, kas risina šodienas politiskās un sadzīves problēmas. Bieži vien no labākajiem fantastikas darbiem mēs varam smelties vairāk zināšanu par mūsu laikmetu, izveidot ticamāku priekšstatu par tā sociālajiem ideāliem un tikumiskajām problēmām, par, cerībām un ilūzijām, vilšanos un nākotnes bažām nekā no daža laba psiholoģiska romāna. Visu šo pretrunu atspoguļošanā rakstnieki fantasti ari redz savu aicinājumu. Kādā sarunā ar padomju literatūrzinātnieku Kirilu Andrejevu Staņislavs Lems teica: «Redziet, zinātniskā fantastika nemaz nav literāra pareģošana, kā kļūdaini domā dažs labs. Prognozes par zinātnes un tehnikas sasniegumiem lemtas nenovēršamai sakāvei. Pat Zils Vems mums šodien liekas ļoti arhaisks. Ko tad lai saka par mūsdienām, kad zinātne attīstās tik strauji, ka ir gluži neiespējami paredzēt visus varbūtējos kvalitatīvi jaunos lēcienus cilvēces dzīvē! Fantastika drīzāk atgādina milzīgu un varenu palielināmo stiklu, caur kuru mēs aplūkojam attīstības tendences sabiedrībā, morālē, filozofijā… Būtībā, runājot par nākotni, par dzīvi uz tālām planētām, es runāju par mūsdienu problēmām un saviem laikabiedriem, kuri tikai nēsā galaktikas mēroga tērpus.» Pie šādas pārliecības Staņislavs Lems stingri turas līdz pat šim laikam. Plašā intervijā, ko viņš sniedza S. Beresjam un kas turpinājās poļu žurnāla «Odra» vairākos numuros 1984. un 1985. gadā, risinot šo pašu tēmu par savas daiļrades «reālo un mūsdienīgo» saturu, Lems paziņoja: «Tā ir, es uzskatu sevi par rakstnieku reālistu: nodarbojos taču ar reālām problēmām.» Lai gan Lemam ir vairāki darbi, kas veltīti tieši zinātnes filozofijai un socioloģijai, viņa zinātniskā fantastika pirmām kārtām ir nevis zinātnes, bet cilvēka pētījums. Andrē Moruā grāmatā «Literārie portreti» izteikts interesants viedoklis sakarā ar plašo filozofiskā garstāsla žanra izplatību XVIII gadsimtā; viņa domas palīdz izgaismot ari zinātniskās fantastikas sociālās funkcijas mūsu laikmetā, kā arī izprast Staņislava Lema daiļradi, kuru daudzi taisnīgi dēvē par rakstnieku filozofu. «Bet kāpēc gan autors izvēlējies tik savdabīgu un apslēptu filozofijas žanru?!» Moruā izsaucas savā esejā par Voltēru. «Lai pēc iespējas brīvāk atklātu to, kas lasītājam esejā var likties bīstams, šokējošs vai pretīgs. Var sacīt pat vēl tiešāk: jo dziļāk lasītājs ieslīgst pasaulē, kurā valda galējs neprāts, jo ātrāk pakļaujas autoram un labāk apgūst viņa sniegtās patiesības… Tas bija laiks, kad romāna un filozofiskā stāsta attīstībā sākās jauns periods, kurā idejas evolucionēja krietni ātrāk nekā sabiedrības normas un tikumi.» Mūsu laikmetā šī «plaisa starp idejām un tikumiem», pareizāk sakot, starp neapturamu sociālo un zinātniski tehnisko progresu, no vienas puses, un tradicionālo dzīvesveidu, ikdienas apziņu, no otras, sasniegusi nebijušu dziļumu. Vienas paaudzes dzīves laikā notiek vairāk notikumu un pārmaiņu visās sabiedriskās darbības sfērās nekā iepriekš ilgos gadu simteņos. Šodiena tik ātri izplēn pagātnē, bet nākotne pārvēršas tagadnē, ka nepieciešamību paredzēt pieprasa pats laiks. Zinātniskās fantastikas sociālā būtība ir tieši tāda, lai lasītāja apziņā «pārmestu laipu» no apkārtējās pasaules uz gaidāmo nākotni. Liekot lasītājam domās ceļot tuvākā un tālākā nākotnē, Staņislava Letna darbi palīdz viņam izrauties no ikdienības gūsta, idejiski un psiholoģiski sagatavo jaunu atklājumu un tehnisku izgudrojumu uztveršanai, kā ari to iespējamām sociālām sekām. Labākās Lema grāmatas savdabīgā, zinātniski fantastiskā formā atbrīvo lasītāju apziņu no savu laiku pārdzīvojušiem priekšstatiem un ierosina jaunai domāšanai, kuras nepieciešamību pie trešās tūkstošgades sliekšņa izvirzījusi pati civilizācijas attīstība, kad apdraudēta cilvēces nākotne un pastāvēšana. Pazīstamais franču rakstnieks un sociologs Robērs Eskarpi rakstā «Literatūras socioloģija» («Starptautiskajā sociālo zinātņu enciklopēdijā») minējis interesantus datus, kas liecina, ka vairumam grāmatu ir apbrīnojami īss mūžs. Rakstnieka un lasītāja garīgās saskarsmes procesā tikai viena grāmata no desmita ir spējīga piedalīties ilgāk par gadu, tikai viena no simta *— vairāk nekā divdesmit gadus; bet gadsimtus pārdzīvo labi ja katra desmittūkstošā grāmata. Šādas ne visai iepriecinošas statistikas gaismā pagājušo gadsimtu fantastiskā literatūra un mūsu gadsimta zinātniskā fantastika izpelnījusies samērā noturīgu atzinību. Un patiešām, XVIII gadsimtā visa Eiropas inteliģence aizrāvās ar ievērojamā franču jūrasbraucēja Bugenvila «Ceļojumu apkārt zemeslodei» un citiem analoģiskiem sacerējumiem, kas sniedza daudzus nezināmus faktus par tālām zemēm un to iedzīvotājiem. Taču mūsu laikos šādas grāmatas interesē tikai ģeogrāfisko atklājumu vēstures speciālistus un aizvadīto gadsimtu sabiedriskās domas pētniekus. Un iikai divi ceļojumi joprojām valdzina iztēli un sagādā patiesu baudu miljoniem lasītāju — fantastiskie, izdomātie kapteiņa Gulivera un Robinsona Ķruzo ceļojumi. Šāds secinājums nenoniecina ne Bugenvila, ne Kuka, ne Laperūza, ne citu slavenu jūrasbraucēju vēsturisko nozīmi, kuru varonība un ieguldījums civilizācijas attīstībā ir reāli veiktie atklājumi, nevis to literārie apraksti. Un tomēr šāds salīdzinājums kārtējo reizi uzskatāmi apliecina, ka literāra darba vērtība nebūt neslēpjas apkopoto faktu un zināšanu klāstā, bet gan mākslinieciskumā — visplašākajā šā vārda nozīmē. Un tad kļūst skaidrs, kāpēc pat mūsu laikos ne tikai bērni, bet arī pieaugušie aizrautīgi lasa Velsa grāmatu «Pirmie cilvēki uz Mēness», lai gan visiem jau sen zināms, ka uz mūsu pavadoņa nekādu saprātīgu būtņu nav, ka tas nofotografēts no visām pusēm un ka Mēness putekļos palikuši astraunota pēdu nospiedumi. Līdzīgu piemēru, kas apstiprina šī žanra labāko darbu nezūdošo pievilcību, nav mazums. Tieši tāpēc var droši apgalvot, ka mūsu laikmeta straujais ritms, kad teiciens «realitāte apsteidz vispārgalvīgāko fantāziju» kļuvis par tā moto, nebūt neapdraud zinātnisko fantastiku un nenolemj šī žanra darbus ātrai iznīcībai, ja tie patiešām ir mākslinieciski. Vadoties no šādiem mazliet formāliem kritērijiem Staņislava Lema literārās jaunrades vērtējumā, var droši apgalvot, ka tā laika pārbaudi izturējusi. Pat viņa pirmās, nebūt ne labākās grāmatas, kas sarakstītas 50. gadu sākumā, joprojām tiek atkārtoti izdotas rakstnieka dzimtenē un tulkotas ārzemēs. (Romāns «Astronauti» līdz 1973. gadam 8 reizes izdots Polijā un 26 reizes citās valstis 13 valodās). Bet tādas grāmatas kā «Magelāna mākonis», «Solāris», «Ijona Klusā zvaigžņu ceļojumi», «Stāsti par pilotu Pirkšu», «Iesnas» un daudzi citi saturīgi un aizraujoši darbi, bez šaubām, vēl ilgus gadu desmitus valdzinās lasītāju iztēli. Ja lasītājiem ļoti iepatikusies kāda rakstnieka darbi, tiem rodas vēlēšanās iespējami labāk iepazīt viņu kā cilvēku, pat ielūkoties viņa personiskajā dzīvē. Dažādi rakstnieki dažādi reaģē uz šādu «ielaušanos» viņu dzīvē — vieni to ļauj labprāt, citi pret savu gribu spiesti samierināties, citi cenšas norobežoties, vēl citi — aktīvi tam pretojas. Viņi tikpat neatlaidīgi slēpjas aiz pseidonīmiem, kā sensāciju kārie žurnālisti cenšas tos atklāt. Kaut gan Staņislavs Lems necenšas tīt noslēpumainības plīvurā savu biogrāfiju un labprāt satiekas ar cilvēkiem, tomēr pienācīgi novērtē arī vientulību — daudzus gadus viņš nodzīvojis ar sievu un delu nelielā mājiņā pašā Krakovas nomalē un pretojies visam, kas viņu traucējis radošajā darbā. Acīmredzot, ja viņš rīkotos citādi, tad diez vai spētu uzrakstīt pat pusi no savām grāmatām. Poļu rakstnieka literārā daudzražiba pamudinājusi padomju kritiķi V. Dmitrevski pat izsaukties: «Viņa talanta cienītājus .. nepārtraukti pārsteidz viņa interešu daudzpusība un zinātniskā erudīcija, kas pavēra viņam iespēju rakstīt tik dažādu žanru darbus, ka grūti bija noticēt to autora identitātei.» Reizēm arī pašam Lemam nākas dzirdēt ironiskus apgalvojumus, ka viņš esot zinātniski fantastisku darbu ražošanai speciāli ieprogrammēta kibernētiska iekārta, kas acu apmānīšai vienkārši noslēpta nelielā cilvēkveidīgā futrāli. Izsmejot tamlīdzīgu mēļošanu, poļu rakstnieks asprātīgi paskaidroja, ka cilvēks, vārdā Lems, dabā neeksistē; vienīgais Lems, kas viņam pazīstams, ir sākuma burti vārdkopai «Lunnij Ekskursionnij Mo• duļ», kas tika uzbūvēts pēc projekta «Apolons». Taču ši kibernētiskā iekārta bija pārlieku primitīva, lai uzrakstītu kaut vienu sakarīgu frāzi. Galu galā, kā saka angļi, neviens nevar sevi uzskatīt par īsti slavenu, kamēr nekļūst par joku, šaržu un parodiju objektu. Staņislavs Lems dzimis 1921. gadā Ļvovā, ārsta ģimenē. Vēlāk, jau pazīstams rakstnieks būdams, savu bērnību un jaunības gadus viņš visai savdabīgi aprakstīja autobiogrāfiskā stāstā «Augstā pils» (1966). Atšķirībā no daudzu rakstnieku atmiņām, kurās bērna psiholoģija tēlota visā tās savdabībā, šis Lema stāsts drizāk atgādina pieauguša cilvēka memuārus par šāvu tālo bērnību. Kā jau visos memuāros, galveno vielu aizņem tikšanās — tiesa, ne ar ievērojamiem cilvē' kiem, bet gan ar ne mazāk ievērojamām idejām zinātnē un kultūrā. Atminoties savas bērnības aizraušanās, Lems cenšas pats izprast un atklāt arī mums, kā no kautrīga, zinātkāra un tajā pašā laikā praktisku rūpju un fantastisku ieceru pārņemta bērna izauga pazīstams rakstnieks, lai gan tas nebija viņa sapnis. Stāsts daļēji atklāj dažus rakstnieka fantasta valdzinājuma noslēpumus: viņa spēju visu mūžu saglabāt «bērnišķīgas» rakstura iezīmes — neizsmeļamu zinātkāri, aizraušanos ar idejām, domas pārgalvību, uztveres svaigumu, ko viņš, starp citu, māk ierosināt arī savos lasītājos. Pirmskara Polija, kurā veidojās Letna personība, bija valsts ar krasiem sociālajiem kontrastiem. Divdesmit gadu ilgajā periodā starp kariem buržuāziskā* Polijas vadītāji, risinot vairākus iekšējās un ārējās politikas jautājumus, likās, bija zaudējuši jebkuru politiskās realitātes izjūtu. Viņi dzīvoja un uzvedās tā, it kā būtu nolaidušies no citas planētas. Protams, bērns to nespēja apzināties, taču ar cilvēcisko attiecību paradoksiem, ar neprātīgām idejām un cilvēku bezjēdzīgu uzvedību Lemarn ikdienas dzīvē nācās saskarties pastāvīgi, un viņš pats nokļuva to ietekmē. Reizēm viņam šķita, ka apkārtējā pasaule dzīvo pēc principa: Credo, quia absurdam est — ticu, jo tas ir absurds. Iespējams, ka nākamajam rakstniekam jau toreiz iešāvās prātā daži viņa fantastisko darbu sižetu aizmetņi. Katrā ziņā pastāv kaut kāda saikne, kāda sarežģīta pārmantojamība apziņā (kurai grūti izsekot pat pašam Lemam) starp viņa bērnišķīgo ticību Papīra, Izziņas, Apliecības visspēcībai, kas paverdzināja cilvēku birokrātiskajā Polijā, un viņa zinātniski fantastisko romānu «Vannā atrastā dienasgrāmata» (1961), kurā šie iespaidi savdabīgi transformējušies īpašā epidēmijā: iznīcinājusi papīru, tā apglabā uz naudu, akcijām un cita veida «papīra bāzi» balstīto civilizāciju. Pēc ģimenes tradīcijas Lems gatavojās kļūt par ār- stu, taču Otrais pasaules karš un hitleriešu okupācija pārtrauca viņa mācības. Buržuāzisko panu Poliju nomainīja drūmā un cietsirdīgā fašistu okupācija — kā baismīga antiutopija par citplanētu iedzīvotāju iebrukumu, kuriem svešs viss cilvēcīgais. Lems ir spiests pamest medicīnas institūtu un kļūt par mehāniķi, iepazīstas ar viņam agrāk tik tālo un nepazīstamo strādnieku vidi, ' tuvinās antifašistiskās frontes dalībniekiem un kopā ar viņiem cīnās par Polijas atbrīvošanu un atdzimšanu. Tie bija gadi, kas bija jo īpaši svarīgi Lema kā cilvēka un fantasta pasaules uzskata veidošanā. Tie nežēlīgi izsvītroja no viņa apziņas daudzas ilūzijas, kuras piemīt buržuāziskam inteliģentam, tuvināja viņu strādniekiem, izveidoja par disciplinētu un drosmīgu cīnītāju. Tie viņam noderēja, ari veidojot sižetu romānam, kas veltīts jaunajiem pagridniekiem uti inteliģentiem, darbam dots izteiksmīgs nosaukums «Nezaudētais laiks» (1955, pēc analoģijas ar Marsela Prusta romānu ciklu «Zaudētā laika meklējumos»). Pēc kara Lems pārcēlās uz Krakovu. Pabeidzis universitātes Medicīnas fakultāti, viņš aizraujas ar vēsturi un zinātnes metodoloģiju, kļūst par zinātnisko līdzstrādnieku, kura pienākumos ietilpst zinātnisko darbu recenzēšana žurnālā «Zinātnes dzīve». Tajā pašā laikā periodiskajā presē parādās viņa pirmie stāsti un dzejoļi, stāsti jaunatnei «Cilvēks no Marsa» (1946)) un — tas īpaši svarīgi — izveidojas divas Lema, rakstnieka un zinātnieka, jaunrades attīstības tendences, kas savstarpēji konkurē un papildinās, — zinātniskā fantastika un zinātnes pētniecība. Sekojot vienai, viņš ir radījis izcilus mākslas darbus, savukārt otras iespaidā augstā profesionālā līmenī uzrakstījis vairākus saturīgus darbus. Piecdesmito gadu sākumā Lems rakstnieks krietni vien aizēno Lernu zinātnieku. Cits pēc cita rodas darbi: romāns «Astronauti» (1951) — par ekspedīciju uz Veneru, kur Zemes pārstāvji atklāj augsti attīstītas civilizācijas nožēlojamas paliekas, kas gājusi bojā atomkarā; aizraujošs romāns par nākotnes komunistisko sabiedrību — «Magelāna mākonis» (1955); zinātniski fantastisko stāstu krājumi «Sezams» (1954); «Ijotia Klusā zvaigžņu ceļojumi» (1957); «Iebrukums no Aldebarana» (1959). Lems nezaudē interesi ari par zinātni, to apliecina viņa «Dialogi» (1957), kas veltīti kibernētikai. Atceroties šis grāmatas rašanās vēsturi, rakstnieks uzsver, ka tajā laikā par kibernētiku, bija sarakstītas tikai kādas sešdesmit grāmatas. Tagad par šo zinātni lasāmas veselas bibliotēkas. Kautrība liedza Lemam piebilst, ka «Dialogos» viņš pirmo reizi pievērsa uzmanību vairākām svarīgām sociālām un morālām problēmām, kuras kibernētika izvirzīja cilvēcei un kuras vēlāk kļuva par zinātnisko viedokļu apmaiņas objektu un izraisīja asu polemiku presē. Daudzu Lema zinātniski fantastisko darbu popularitāte izskaidrojama ar varoņu pievilcību, autors tos dāsni apveltī ar humoru, intelektu, vīrišķību, mērķtiecību, augstsirdību un humāniem sociāliem ideāliem. Un tomēr nedz nenosauktais varonis, kura vārdā rit vēstījums «Magelāna mākonī», nedz Kelvins romānā «Solā- ris», nedz pilots Pirkss, ne arī visi citi Lema pozitīvie varoņi nebūt nav pārcilvēki no tālas nākotnes, kuri raksturu un intelektuālo spēju ziņā nav sasniedzami mūsu laikabiedriem. Tieši otrādi, rakstnieks mūs pārliecina, ka tie ir tādi paši cilvēki kā mēs, ka par tādiem arī mēs varētu kļūt. Un visas problēmas, kuras viņi risina uz citām planētām, tā tikumiskā izvēle, kuras priekšā viņi atrodas vissarežģītākajos ārpuszemes apstākļos, tā atbildība, kuru viņi uzņemas, — tas viss ir pa spēkam mūsdienu cilvēkam, jo cilvēka iespējām nav robežu. Par tādiem varoņiem (bet viņi ir tipiski daudzos Lema darbos) varētu teikt, ka viņi personificē mūsdienu zinātniskās fantastikas visai zīmīgu tendenci, par kuru rakstīja J. Smelkovs: «Parasti cilvēki un ne ar ko īpaši neizceļas, bet tieši viņiem nākas saskarties ar kaut ko nebijušu, nezināmu, ar pārsteidzošiem atklājumiem un brīnumainiem izgudrojumiem. Lai mākslinieciski pētītu šāda veida situācijas un konfliktus, fantastiem nepieciešama ne tikai tehniskā erudīcija un spēja izvirzīt drosmīgas hipotēzes, bet arī meistarība cilvēka psiholoģiskajā analīzē. Pašreizējais fantastikas attīstības posms interesants tieši ar to, ka tā, nezaudējot «savu seju», evolucionē «parastās literatūras» virzienā.» Protams, ka būtu nepiedodama patvaļa pielīdzināt rakstnieku viņa darba varonim, tomēr viņi tā vai citādi atspoguļojas viens otrā. Bez šaubām, Lema varoņiem piemīt viņa izcilās personības iezīmes. Kur gan varēja rasties neizsmeļamais ījona Klusā humors vai paradoksālais zinātnieku domāšanas veids grāmatā «Ideālais vakuums» (1971), ja šīs īpašības pilnā nepiemistu ari pašam Lemam? Gan darba «Atgriešanās no zvaig- nēm»_varonis Els Bregs, kuram dziļi rūp cilvēces tikumiskās problēmas, gan Kelvins no «Solāris», kurš sāpīgi apzinās zinātnieka morālo atbildību, zināmā mērā nostājas mūsu priekšā kā viņu radītāja alter ego. kas izmantojis fantastisku hiperbolu, lai asāk iezīmētu, viņaprāt, tagadnes un tuvākās nākotnes aktuālākās ētiskās dilemmas. Zinot Lema ārkārtējās darbaspējas un pašalzlie- āzību, var nojaust, ka vienā no «Magelāna mākoņa» epizodēm viņš izklāsta personisko dzīves kredo, pēo kura vadoties ir spējis uzrakstīt tik daudz grāmatus «Viņam pavaicāja: — Kā tu dzīvoji? — Labi, — viņš atbildēja. — Es daudz strādāju. ~ Vai tev bija ienaidnieki? — Man viņi netraucēja strādāt. — Bet draugi? — Viņi uzstāja, lai es strādātu. — Vai tiesa, ka tu daudz esi cietis? — Jā, — viņš teica, — tas tiesa. — Ko tad tu darīji? — Strādāju vēl vairāk: tas palīdz!» Bija laiks, kad jauno polu rakstnieku līdz ar viņa kārtējās grāmatas iznākšanu salīdzināja te ar Zilu Vernu, te ar Velsu, te ar Karelu Čapeku. Bet tagad, lai paslavētu citus fantastus iesācējus, tos salīdzina ar Lemu, jo viņa darbi krietni veicinājuši mūsdienu zināt- niskās fantastikas attīstību. Par to pamatoti raksta poļu literatūrkritiķis Andžejs Stofs grāmatā <rStaņislava Lema zinātniski fantastiskie romāni». 8 Staņislava Lema literārā daiļrade pārsteidz ne tik daudz ar uzrakstīto grāmatu skaitu, kā ar to dažādību. Pazīstamais itāliešu progresīvais rakstnieks reālists ītalo Kalvino, paskaidrojot lasītājiem, kas pārzina viņa daiļradi, negaidīto pievēršanos fantastiskiem sižetiem savās pēdējās grāmatās, izteica šādu domu: <rEs paredzu, ka ar laiku radīsies labas grāmatas, kurās būs daudz jaunu varoņu, tāpat kā tagad rodas jauni enerģijas veidi un mašīnas, un ka šīs grāmatas veicinās pasaules atjaunināšanos. Taču es nedomāju, ka tie būs romāni; visticamāk, vadošo lomu literatūrā, kas vēsturiski apzinās realitāti un piedalās sabiedrības cīņās, uzņemsies daži XVIII gadsimta mākslinieciskās prozas elastīgākie žanrfo eseja, ceļojumu piezīmes, utopija, filozofiskais un satīriskais stāsts, dialogs, tikumiskais apraksts.» Protams, var apstrīdēt Kalvino viedokli par tradicionālā romāna likteņiem. Taču šoreiz mūs interesē šāda detaļa: Staņislava Lema literārajā daiļradē pārstāvēti praktiski visi žanri, kurus piemin Kalvino. Starp tiem ir eseja, piemēram, «Summa technologiae», ir «Dialogi», kas veltīti kibernētikai, satīriskais darbs «Ijona Klusā zvaigžņu ceļojumi» un filozofiskais romāns «So• lāris», utopija «Magelāna mākonis», kā ari tā saucamās antiutopijas •— romāni «Edema», «Atgriešanās no zvaigznēm», «Vannā atrastā dienasgrāmata». Salīdzināšanu varētu turpināt, jo Lema daiļrade ir ne vien apjomīga, bet ari loti daudzveidīga tematikas, literārās formas un stila ziņā. Līdz šim viņš pavisam uzrakstījis divpadsmit zinātniski fantastiskos romānus, vairāk nekā desmit stāstu krājumus (daudzi no tiem ir sava veida cikli, kurus vieno kopējs varonis), vairākas grāmatas sociālās filozofijas un socioloģijas jomā, kā arī pilnīgi oriģinālus darbus krājumu veidā, kuros iekļautas recenzijas un priekšvārdi neeksistējošiem zinātniskiem traktātiem, viltus Nobela prēmijas laureātu runām un analoģiskas satīriskas miniatūras («Ideālais vakuums», 1971; «Iedomātais lielums», 1973). So divu grāmatu parādīšanos lasītāji uzņēma gan ar labi saprotamu ziņkāri (jo bija radies jauns atzars rakstnieka daiļradē), gan atklātu nožēlu, ko izsauca rakstnieka paziņojums, ka turpmāk viņš nolēmis atteikties no tradicionālās «sižetiskās» zinātniskās fantastikas nule radītā oriģinālā un daudz «ekonomiskākā» žanra labā, kas dod iespēju vienā grāmatā ietilpināt gan ideju, gan formas ziņā paradoksālu atziņu vlrk.nl. Šādu sacerējumu publikācija sagādāja dažu labu pārsteigumu ari pašam Lemam, kurš bija spiests uzstāties presē ar paskaidrojumiem un atsaukumiem, jo sadomātos traktātus daudzi uztvēra kā reāli eksistējošus. Par laimi, lasītāju bažas neattaisnojās — aizvadītajā desmitgadē, pretēji savām sākotnējām iecerēm, Lems uzrakstīja vairākus romānus un stāstus, to skaitā zinātniski fantastisko detektīvu «Iesnas» (1976), garstāstu €Apskate uz vietas» (1982), kas ir Ijona Klusā piedzīvojumu turpinājums, bet nesen pabeidza darbu vēl pie diviem romāniem: «Miers uz Zemes» un «Fiasko», kuros brīdina no bruņošanās sacensības un «zvaigžņu kariem». Lems Ir viens no pazīstamākajiem un visvairāk lasītajiem autoriem gan Polijā, gan tālu aiz tās robežām. Viņa grāmatas tulkotas divdesmit piecās valodās, bet to kopējā tirāža tuvojas desmit miljoniem. Par Lema daiļrades atzinību starptautiskā mērogā liecina arī pēdējos gados piešķirtās literārās prēmijas Fran+ cijā, Austrijā un citās valstis. Mūsu zemē Lems ieguvis īpašu popularitāti. Gandrīz visi viņa zinātniski fantastiskie darbi, ari «Summa tehnologiae», tulkoti krievu valodā, bet daudzi no tiem ari citās valodās: ukraiņu, latviešu, lietuviešu, armēņu, igauņu un moldāvu. Pats rakstnieks ir ļoti iepriecināts par mūsu valstī gūto atzinību. «Ikviens autors ar gandarījumu un prieku raksta priekšvārdu savai grāmatai, kas iznāk citā valstī,» Lems rakstīja darba «Summa tehnologiae» krievu izdevuma priekšvārdā. «Taču konkrētajā gadījumā šādām jūtām pievienojas ari īpaša atbildība, jo ši grāmata — grāmata par tālu nākotni — iznāk valsti, no kuras vairāk nekā no jebkuras citas ir atkarīga visas pasaules nākotne.» Daudzajos priekšvārdos, rakstos un recenzijās, kas allaž seko jaunai Lema grāmatas publikācijai, pieņemts par viņa daiļradi izteikties jūsmīgos toņos, nereti pat patētiski. Tas, protams, nenozīmē, ka tā savā kopumā neizsauc strīdus un ka vērtējumos valda pilnīga vienprātība. Pat Polijā uz plašo un daudzveidīgo Lema daiļradi reaģē dažādi — sākot ar entuazisma pilnu slavēšanu un beidzot ar krasi noliedzošu kritiku. Vienu no savām grāmatām — «Nejaušības filozofija» (1968) — Lems veltīja literārās daiļrades procesa pētījumiem un literatūras nozīmei mūsdienu pasaulē, aplūkojot šīs problēmas caur informācijas teorijas zinātnisko datu prizmu, ņemot vērā masu komunikācijas līdzekļu lomu rakstnieka un lasītāja saskarsmē, kā ari lingvistikas strukturālo analīzi. Cits viņa darbs — div- sējumu «Fantastika un futurologija» (1970) — satur zinātniskās fantastikas paredzēšanas funkcijas un sociālās nozīmības dziļu analīzi. Zināšanu plašums un pamatīgums ne vienmēr spēj zinātniskajai fantastikai piešķirt mākslas darba pievilcību, jo aizraujoša zinātniskā ideja romānā un zinātnisks atklājums realitātē nepavisam nav viens un tas pats. Vairums spožo «zinātnisko ideju», ar kurām piesātināta Lerna fantastika, ir sava veida «kelvorits» vai līdzeklis pret gravitāciju, ar kura palīdzību Velss nogādā «pirmos cilvēkus» uz Mēness. Laikam gan nevienam zinātniekam neienāks prātā izmantot šādu *keivoritu», lai ievadītu orbītā īstu raketi. Lems veiksmīgi izmanto tamlīdzīgas «zinātniskās idejas», lai novestu līdz absurdam dažu labu ierastu priekšstatu ikdienas apziņā; tām ir svarīga loma viņa satīrā un parodijās. Daudz kas apstrīdams ari tajos gadījumos, kad Lems Ir pret savām idejām, zinātniski nopietns. Daudzas viņa pārdomas un uzskati pat sociāli filozofiskos un zinātniskās pētniecības darbos, nemaz nerunājot par fantastiku, izsauc ne vien šaubas, bet ari nopietnus iebildumus. Starp citu, pats Lems ar sev piemītošo kautrību nemaz nepretendē uz savu spriedumu neapgāžamību Paskaidrojot sava darba «Summa tehnologiae» ieceri viņš atklāti brīdina lasītājus: «Cik daudz, cik lielā mērā var uzticēties šai grāmatai? Man nav atbildes uz šo jautājumu. Es nezinu, kuri no maniem minējumiem un nojausmām ir patiesīgāki. Starp tiem nav neievainojamu, un laika skrējiens daudzus no tiem nosvītros. Var būt, ka visus, — taču nekļūdās tikai tas, kurš piesardzīgi klusē.» E. Arab-ogti (No ievada S. Lema grāmatai krievu valodā — <rCoAfipuc. MazeAAanooo o6- auko». Mockbū «Padyza», 1987). |