Книга доступно после регистрации.
| Название книги: | IEDOMĪGAIS ROBOTS |
| Автор: | HENRIJS KATNERS, |
| Год издания: | 1970 |
| Страницы: | Не известно |
| IEDOMĪGAIS ROBOTS HENRIJS KATNERS izdevniecība «Zinātne» Rīga 1970 No angļu valodas tulkojusi V. GRUNTĒ Mākslinieks A. ĻIPINS «Iedomīgais robots» ir Henrija Katnera pirmais stāstu krājums latviešu valodā. Sis amerikāņu fantastiskās literatūras autors savā īsajā mūžā izmēģinājis roku dažādās profesijās un paguvis sarakstīt daudz interesantu darbu. Saistošā sižeta, dzirkstošā humora un spilgti oriģinālā stila dēj amerikāņu lasītāji viņu sevišķi iemīļojuši. H. Katners ir mūsdienu fantasts vārda vistiešākajā nozīmē, rakstnieks ar filozofisku ievirzi, kurš dzīvi vēro visdažādākajās tās izpausmēs, reizēm ļoti oriģinālā griezumā. Daudzi H. Katnera stāsti ir skumji, pat traģiski, bet viņš ari lieliski prot smieties. Un smieklu objektus šis savdabīgais autors atrod visdažādākajās amerikāņu dzīves pusēs. PAR HENRIJU KATNERU Runā, it kā fantastiem patīkot uzdot cilvēkiem miklas. Arī Henrijs Katners uzdevis ne mazumu mīklu. Ne tikai literatūrā — arī dzīvē. Pie tam viņa biogrāfijā nav nekā neparasta. Viņš dzimis 1914. gadā Losandželosā, ģimenē, kuru varētu nosaukt par visu šai pilsētā dzīvojošo nāciju «etnisko vidējo». Viņš bija pa daļai anglis, pa daļai ebrejs, pa daļai vācietis, polis un īrs. Sociālos slāņus, pie kuriem piederēja ģimene, arī pieņemts raksturot kā «vidējus». Viņa tēvam piederēja grāmatu veikaliņš. Vēlāk ģimenes stāvoklis pasliktinājās. Tēvs nomira, kad Henrijam bija pieci gadi. Lai kaut kā nodrošinātu iztiku, māte atvēra pansiju Sanfrancisko, taču viņai neveicās, un pēc vairākiem gadiem ģimene atgriezās dzimtajā pilsētā. Tur Henrijs pabeidza vidusskolu, un viņu iekārtoja darbā literatūras aģentūrā, kas piederēja attālam radiniekam. Var būt, ka šo darbu bija izvēlējies Henrijs pats — zēns aizrāvās ar literatūru. Viņa literārās kaislības, starp citu, neizcēlās ar oriģinalitāti. Tās bija tieši tādas pašas kā vairumam tā laika zēnu. 1926. gadā sāka iznākt pirmais amerikāņu zinātniskās fantastikas žurnāls «Amazing Stories», un jaunais Katners iemīļoja to. Ar laiku «Amazing Stories» atkāpās otrajā vietā. Katners aizrāvās ar žurnālu «World Tāles». Tajā iespieda «gotiskā» manierē sarakstītus sacerējumus, un tā autori uzskatīja sevi par Nataniela Hotorna, Edgara Po, Mērijas Sellijas un Vilkija Kolinza sekotājiem. Sajā žurnālā 1936. gadā tad arī tika publicēts Katnera pirmais darbs — dzejolis «Dievu balāde». Vairāk dzejoļu viņš nav rakstījis, taču tajā pašā gadā turpat parādījās viņa pirmais prozas sacerējums «Kapsētas žurkas» — «šausmu stāsts», kas visā pilnībā atbilda žurnāla «gotiskajām» tradīcijām. Pirmajam stāstam sekoja otrais, otrajam — trešais tajā pašā «gotiskajā» virzienā: jaunā Katnera sirds neparko neatmaiga. So ciklu noslēdza stāsts «Es — vampīrs». Nepagāja ne divi gadi, kad Katners jau atkal aizrāvās ar fantastiku. Nodarboties ar to nopietni viņam, tiesa, kādu laiku šķita pagrūti — nepietika zinātniskās sagatavotības. Ja pietrūka tehnisko sīkumu, kurus tik augstu vērtēja Hernsbeks, tad tos Katnera darbos aizstāja humors. Katnera zinātniskajā fantastikā humora nav mazāk kā viņa agrīnajos sacerējumos — šausmu stāstos. Tā nāca klajā stāstu krājums «Holivuda uz Mēness». Tajā pašā gadā viņš iepazinās ar Katrīnu Mūru (dzim. 1911. gadā). Viņa bija jau pazīstama rakstniece— tik pazīstama, ka izdevēji pat vairs neslēpa, ka viņa ir sieviete: fantastiku uzskatīja par nesievišķīgu nodarbošanos. Katners, starp citu, tā nedomāja. Trīs gadus viņi strādāja kopā — un Katneram šī sadarbība nāca par labu. Viņš gan prata labāk izveidot sižetu, toties viņa — to labāk izstrādāt, noslīpēt, piešķirt tam māksliniecisku veidolu un dažkārt arī vienkārši pabeigt kādu Henrija iesāktu sacerējumu. Ja darbs neveicās, viņš varēja pamest stāstu un domāt par jaunu sižetu. Vēlāk viņi apprecējās. Un turpināja strādāt kopā. Tagad viņi bija ļoti atzīti, viņus pazina daudzi. Un neviens nesaskatīja Katnerā nekā noslēpumaina. Dīvainības? Jā gan. Bet kuram tad nav dīvainību! Ļaudis zobojās par Katnera savalkātajiem virskrekliem, par viņa cenšanos pēc iespējas retāk lietot bārdas nazi. Brīnījās par viņa nepatiku pret automobiļiem — un par nepārspējamo šofera māku, ko viņš palaikam demonstrēja. Sajūsminājās par nevaldāmo enerģiju, kas uzliesmoja viņā, tiklīdz viņš sēdās pie klavierēm, — tādos brīžos skanēja trakulīgas melodijas. Savas labas īpašības, savi trūkumi — gluži parasta personība. Visi pazina Katneru — un neviens nezināja, kas ir Katners. Lielāko daļu savu sacerējumu Katners patiešām parakstīja ar pseidonīmiem. Kad tika iespiesta «Dievu balāde», kāds lasītājs lūdza žurnālu paziņot, kas slēpjas aiz pseidonīma Henrijs Katners. Kā par spīti, vairumu vēlāko darbu Katners brīžiem parakstīja ar pseidonīmiem. To bija tik daudz, ka pēc noslēpuma atklāšanās kāds cits fantasts tikko nezaudēja tiesības eksistēt. Viņa īsto uzvārdu, ar kuru viņš parakstīja savus darbus, uzskatīja par Henrija Katnera kārtējo pseidonīmu. Turklāt Katners nebūt necentās maldināt lasītāju. Vienkārši tā sagadījās. Vajadzēja tikai kādam rakstniekam viņu saviļņot — un šī mākslinieciskā stimula ietekmē radās stāstu cikls. Pie kam vienlaikus no Katnera spalvas varēja sagaidīt krasi atšķirīga satura stāstus. Visi šie sacerējumi tika parakstīti ar dažādiem pseidonīmiem. Cik bija pseidonīmu, tik bija arī Katneru. Pamazām ikviens no tiem — Lūiss Pedžets, Lorenss O'Donels, Keits Hemonds, Kelvins Kents, Pols Edmondss — kļuva populāri. Taču slavens kļuva tikai pats Henrijs Katners, — līdzko noskaidrojās, ka viņš vienā personā iemiesojis tos visus. Popularitāte, bet reizē ar to arī zināma matc- riāla neatkarība palīdzēja Katneram īstenot senlolotu sapni. Tajā vecumā, kad daudziem rodas spilgti izteikta nepieciešamība mācīt pārējos, Katners pats ķērās pie mācībām. Viņš iestājās Dienvidkalifornijas universitātē un pabeidza to 1954. gadā — četrdesmit gadu vecumā. Pēc četriem gadiem viņam vajadzēja aizstāvēt maģistra (kandidāta) disertāciju fizikā, taču kādas sirdslēkmes laikā viņu pārsteidza nāve. Un tagad kritikai nācās no jauna risināt jautājumu — kas tad ir Henrijs Katners? Viņš bija pārāk daudzveidīgs, lai būtu saprotams, kur slēpjas Katnera vienreizīgums. Turklāt viņš atgādināja pārāk daudzus. Amerikāņu fantastikā sevišķā cieņā ir sava veida «nomenklatūras» pirmatklājums. Cilvēks, kas ieviesis literatūras ikdienā jaunas tēmas, sižetus — kaut arī šaurus —, vienmēr var cerēt uz kritikas un lasītāju atsaucību. Te jāpiebilst, ka Katneram nevedās atklāt jaunas tēmas. Viņš pievērsās jaunajam laikus, taču vienmēr nedaudz vēlāk par citiem. Likās — nepatstāvīgs rakstnieks. Bet kādēļ bija tik grūti atdarināt šo nepatstāvīgo rakstnieku?! Gluži vienkārši tādēļ, ka viņš atšķirībā no citiem pirmatklājējiem bija īsts rakstnieks. Ikvienu izvēlēto tēmu viņš apstrādāja tā, tik daudz variantos, ka citiem vēlāk vienkārši nekas nepalika pāri. Tas, kas citiem šķita ļoti vienkāršs, viņam bija sarežģīts. Viņš bija līdzīgs aktierim bez noteikta ampluā. Arī tādus reizēm apvaino individualitātes trūkumā. Bet Katners arī necentās izcelties uz literatūras skatuves. Viņam gar to nebija daļas. Viņš uzstājās nevis ar savu individualitāti, bet gan ar tēmas individualitāti. Viņa vienreizīgums tad arī slēpās tieši viņa daudzveidībā. Viņš skāra ļoti plašas amerikāņu fantastikas sfēras, savienoja daudzas līdz tam nesavienotas tendences, pie tam to nozīme laika gaitā izpaudās jo dienas jo spilgtāk. Henrijs Katners nebūt nav zinātniskais fantasts šī vārda tiešā un, kā mēs to patlaban saprotam, ļoti šaurā nozīmē. Ar to viņš atgādina Reju Bredberiju un, jāteic, ne gluži nejauši. Katners bija viens no tiem, kas palīdzēja Bredberijam ieiet fantastikas pasaulē. Palīdzēja vistiešākajā veidā: viņš rūpīgi izlaboja, gandrīz vai pārrakstīja vairākus Bredbe- rija pirmos stāstus. Palīdzēja arī tā, kā jebkurš gados vecāks labs rakstnieks palīdz jaunākam, pat ja viņi nav pazīstami. Pieņemts uzskatīt, ka tādi Bredberija stāsti kā «Veids» radušies tiešā Katnera ietekmē. «World Tāles» agrīnā perioda «nežēlīgie» stāsti tagad ieguva — sākumā Katnera, vēlāk Bredberija uztverē — filozofisku jēgu. Pirmsromantiskās un romantiskās tradīcijas atklājās nevis savās ārējās iezīmēs, bet gan savā filozofiskajā tendencē. Katners vairs necentās iebiedēt lasītāju, viņš mēģināja kopā ar to izprast dzīvi. Varbūt tādēļ viņš pastāvīgi nonāca pie maziem filozofiskiem atklājumiem. Vienā no viņa stāstiem, piemēram, zinātnieks rada robotu, kuram pašam jāpieņem lēmums. Taču robots uzvedas ļoti dīvaini: viņš ielaužas bibliotēkā, pusstundas laikā izlasa visas grāmatas — un viņu pārņem neremdināma zināšanu kāre. Kā tā modusies robotā? Gluži vienkārši, viņš nevar neko izlemt, iekams nav saņēmis pilnīgu informāciju. Bet, tā kā saņemt pilnīgu informāciju iespējams, vienīgi izzinot Visumu — pasaulē taču it viss ir savstarpēji atkarīgs —, tad viņš «mācīsies», kamēr sabruks. Nekādus lēmumus viņš tik un tā nepieņems. Ar visām savām grandiozajām spējām viņu acīmredzot traucē tas, ka viņš nav cilvēks … Jau pēc tam, un nevis ASV, bet PSRS, parādījās ļoti interesantā P. Simonova teorija, no kuras izriet, ka cilvēkam piemītošais emociju mehānisms ir kompensējošs — tas dod iespēju pieņemt lēmumus, bāzējoties arī uz nepilnīgu informāciju. Vai arī cits stāsts — par androīdu, kas patiesi uzskata sevi par cilvēku. Jāatzīst, šim robotam ir savi argumenti: viņš jau sasniedzis cilvēkam raksturīgo komplicētību, un tādēļ viņš ir drīzāk cilvēks nekā robots. Arī te Katners apsteidza daudzu zinātnieku hipotēzes par emocijām kā īpaši sarežģītas matērijas uzbūves rezultātu, pie kam, teorētiski spriežot, nav svarīgi, vai tās ir organiskas vai neorganiskas. No Vīnera teorijas taču izriet, ka vadības vispārīgās likumsakarības ir kopīgas. Jā, Katners bija filozofiskas ievirzes cilvēks. Tādēļ arī viņam izdevās savienot savā daiļrade daudzas amerikāņu fantastikas tendences, jo ikvienā no tām viņš saskatīja filozofisku jēgu. Katners runāja par dzīvi tās dažādās formās un izpausmēs, reizēm neiedomājamās, neticamās, ikdienā nesaprotamās, taču vienmēr par dzīvi tās daudzveidībā un viengabalainībā. Tādēļ arī viņš bija paša mūsdienīgākā' fantasta paraugs. To mēs varam pilnīgi droši apgalvot tagad, trīspadsmit gadus pēc viņa nāves. Un, cik daudzveidīga viņam likās dzīve, tik daudzveidīgi bija viņa mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi. Dažkārt viņš skuma. Daudzi viņa stāsti ir skumji, daudzi traģiski. Un viņš prata arī apbrīnojami smieties. Pareizāk sakot, izsmiet. Arī satīra mēdz būt dažāda. Reizēm tā ir ļoti drūma. Katners ķērās pie satīras, kad gribēja pasmieties. Viņš bija ļoti jautrs satīriķis. Bet smieklu iemeslu viņš rod visdažādākajās amerikāņu dzīves veida izpausmēs. Par «izpriecu industriju» ir rakstīts daudz, par to rakstījuši arī fantasti, — un ne ikreiz humoristiskā tonī. Tā ir diezgan bīstama cilvēka dvēselei, jo paredzēta bezpersonisku būtņu radīšanai, kuras nez kādēļ pretendē uz nosaukumu «cilvēks». Katners arī raksta par to. Viņš nepauž sašutumu — viņš smejas. Taču tiem, par kuriem viņš smejas, no tā vieglāk nekļūst. Krāpnieku uzņēmēju ģimene «Iedomīgajā robotā» diez vai dižotos, ka tā glaudīta pa spalvai. Un cik ļoti Katneram gribētos, lai arī dzīvē cilvēkus pārņemtu šausmas, sastopoties ar «masu mākslas» darbiem, un viņi gluži kā šajā stāstā pa kaklu pa galvu mestos laukā no zālēm, kur viņus grasās pamielot ar sēnalām! Pie humoristikas — tiesa, īpaša veida — pieder arī Katnera slavenais stāstu cikls par mutantu Hogbenu ģimeni. Šoreiz tā ir humoristiska gotika. Stāsti par ITogbeniem atgādina ķeltu pasakas ar to ērmoto grotesku un savdabīgo pasaules skatījumu. «Mēs, Hogbeni, esam ģimenīte uz goda,» tā sākas viens no stāstiem. Patiešām, otras tādas ģimenes nav! Ne jau katram, teiksim, ir vectēvs, kam vairāk par visu patīk lidot pa gaisu — tāpat, bez jebkādiem speciāliem aparātiem. Nevarētu teikt arī, ka ļoti izplatīta būtu spēja, kad vien iegribas, kļūt neredzamam. Bez tam Hogbeniem ir vēl daudz citu atšķirīgu iezīmju un spēju. Taisnību sakot, viņi apveltīti ar visu to, ko fantasti no laika gala piešķīruši saviem varoņiem. Arī strādnieki viņi nav peļami; drusku pakūtri, protams, toties kas viņiem par lieliskām iemaņām! Daudz neprātodami, gandrīz vai pēc nojautas viņi būvē atomkatlu, lāzeru vai kaut ko tamlīdzīgu un daudz citu brīnišķīgu mašīnu, ierīču, aparatu. Visi šie izgudrojumi nav jauni. Tie jau sen patentēti — daļēji dzīvē, daļēji fantastikā. Bet ar kādu apskaužamu dabiskumu pret tiem izturas Hogbeni! Viņu uztverē tā nav pat ikdiena, tas ir vienkārši uzjautrinājums. Nekāda svinīguma, nekādas augstprātības, nekādas daudzvārdības sarunas par to visu. Bet, kad viens tāds pļāpa atrodas, tad viņu kā ļauno garu austrumu pasakās iedzen pudelē. Viņš, protams, ir interesants, tomēr vairāk gan uzmācīgs un apnicīgs. Lai pasēž vien, no tā neviens necietīs. Kas gan viņi ir, šie Hogbeni? Taču ne «pārcilvēki»? Šķiet, tā tomēr ir. Tikai Katners piešķir šim vārdam savdabīgu nokrāsu. Tik savdabīgu, ka Hogbeni gandrīz vai izskatās pēc izplatītā priekšstata «pārcilvēks» parodijas. Fantastika bieži risina jautājumu: vai cilvēks jau izsmēlis savas iespējas, vai viņam vēl lemts attīstīties? Vai nākotnes cilvēku mūžs nekļūs garāks, vai viņu smadzenes neiemantos jaunas iespējas, vai viņos ncizpaudī- sies kaut kādas mums nepazīstamas spējas? Visiem šiem prātojumiem dažkārt ir reāls zinātnisks pamats. Ir zināms, ka cilvēce vēl ir ļoti jauna; pēc daudzu zinātnieku domām, tai lemts attīstīties ne vien sociālā, bet arī bioloģiska plāksnē. Tomēr šie apsvērumi ne vienu reizi vien noderējuši par argumentiem dažādu antidemokrātisku teoriju izveidē. Roberts Hainlains, piemēram, romānā «Bezdibenis» demonstrē savdabīgu «pārcilvēku» organizāciju, kas nodomājusi sagrābt varu visā pasaulē, bet laika gaitā, ģenētiski nošķiroties, izveidoties par kādu jaunu bioloģisku cilvēka pasugu, kas vada citus, zemāku pasugu cilvēkus. Šie «pārcilvēki» atšķiras no parastā cilvēka tāpat, kā «saule atšķiras no sveces gaismas», un tādēļ starp viņiem var pastāvēt tikai viena veida attiecības — attiecības starp neierobežotu varu un paklausīgiem padotajiem. Viņus šķir bezdibenis, un tā tam jābūt. Hogbeni ir vienkārši ļaudis. Viņi vēlas tikai, lai tos neviens netraucē. Viņiem galvenais ir — būt kā visiem. Un, ja viņi tomēr nav «kā visi», tad vienīgi pašā labākajā nozīmē. Hogbeni dzīvo vairākus tūkstošus gadu. Un tas, kas citiem šķiet mūžīgs, viņiem ir pārejošs. Tas, kas citu uztverē ir nozīmīgs, viņiem ir apbrīnojami nenozīmīgs. Varētu likties, ka visus iebiedējis vietējais boss Gendijs, bet, lūk, Sonks — no Hogbenu viedokļa vēl pavisam-zēns — pieveic viņu! Lai to panāktu, viņš izvēlējies vienkāršāko paņēmienu — licis Gendijam izstāstīt par sevi patiesību. Prāta ziņā Hogbeni ir panaivi. Kā jau vienkārši ļaudis, viņi izturas dabiski. Un Katners mīl viņus par to, ka tie saglabājuši šo dabiskumu, ko citi zaudējuši. Tieši šis dabiskums dod viņiem iespēju saskatīt daudz tāda, ko citi neievēro. Hogbeni dzīvo gadu tūkstošiem, bet viņiem nekas nav apnicis, viņiem viss ir interesants. Lai gan dažkārt atgadās arī otrādi. Tieši šajos stāstos mēs ik uz sola sastopamies ar sašutumu par konformismu, mantrausību, nekaunību un par to, ko Rietumos pieņemts dēvēt par «emocionālo fašismu». Kā novērtēt kaut vai zvēriska privātīpašnieciskuma pārņemto izdzimumu misteru Jensiju no stāsta «Uz redzīti!»? Kādreiz kāds (vi ņs n av ievērojis, kas) uzminis viņam Ņujorkā uz kājas, un tagad viņš grib iznīcināt visu pasauli, lai līdz ar pārējiem cilvēkiem ciestu arī nezināmais pāridarītājs. Bet skumji misteram Jcnsijam tukšajā pasaulē nebūs: viņš arī paš- laik dzīvo, nošķīries no cilvēkiem. Vienīgi nebūs, kam kaitēt ar savām nelietībām. Vispār, dzīvot pasaulē ir ārkārtīgi interesanti — viss ir tik dažāds, un arī viņi paši, Hogbeni, ir tik dažādi. Zēl tikai, ka laika gaitā šīs dažādības kļuvis pamazāk un visapkārt radies tik daudz vienveidīgu cilvēku, nonivelētu — unificētu, kā teiktu «propesors» (no stāsta «Jezga ar profesoru»). Pats Sonks Hogbens gan tā neteiktu. Viņš šos gudros vārdus nesaprot. Zīmīgi, ka zinātnieks Galigers, vēl viena plaša Katnera stāstu cikla varonis, arī ne visai labi saprot šos gudros vārdus. Radīt brīnišķīgus izgudrojumus viņam palīdz nojauta. Tur darbojas drīzāk zemapziņa nekā saprāts. Tas, ko viņš dara, atbilst cilvēka dabiskajām spējām. Tādēļ arī Galigeram ne prātā nenāk dižoties, kaut kā izcelt sevi. Hogbeni, Galigers un daudzi citi Katnera varoņi ir cilvēciski — lūk, kas viņos ir galvenais. Un tas, pēc Katnera clomām, ir galvenais, kas nepieciešams pasaulei. Katners tic progresam. Nevis progresam vispār, bet gan tādam, kas saistīts ar cilvēku un ko nosaka viņa attīstība. Pie kam vispusīga attīstība. Neviena prāta uzvara, kas nāk par ļaunu dvēselei, viņu neapmierina. Kaut kādā cilvēces attīstības posmā tās intelektuālo līmeni noteiks morālais līmenis. Sai sakarībā īpaši jāatzīmē pazīstamais Katnera stāsts «Absalons». Ģeniāls zēns, kas nosaukts ķēniņa Dāvida nepaklausīgā dēla vārdā, saceļas pret tēvu. Bet viņš saceļas tādēļ, ka tēvs vadās pēc formālas, bet viņš — pēc augstākas morāles likumsakarības, tādēļ, ka tēvs «zaudējis spēju brīnīties», bet viņš — ne, tādēļ, ka viss, ko runā viņš, ir taisnība, bet tas, ko runā tēvs, — liekulība. Viņš ir spējīgāks par tēvu. Bez tam vēl — augstāk attīstīts un dvēseliski skaidrāks. Tas ir pats galvenais. Fizisko spēku viņš salīdzina ne tikai ar intelektuālo, bet arī ar morālisko. Un uzvar. Viņš aizstāv nevis vienkārši savas tiesības mācīties to, ko vēlas, — viņš aizstāv sevi kā personību. Tagad vairs neviens neglūnēs viņa smadzenēs kā Hogbenu kaimiņi pa atslēgas caurumiem. Cilvēks — tas ir ļoti daudz. Un Katnera varoņi cenšas attīstīt savas labākās īpašības nevis tādēļ, lai paceltos pāri cilvēkiem, bet gan tādēļ, lai par tiem kļūtu. Visus savus varoņus Katners mērī ar vienu mērauklu. Ne sabiedrībā ieņemamais stāvoklis, ne viņu veiksme vai neveiksme Katneru neinteresē. Cilvēks ir vērtējams vienīgi pēc prāta un dvēseles īpašībām. Šo domu Katners reizēm ietērpj uzsvērti paradoksālā formā. Stāstā «Slēpšanās», piemēram, Katners liek uzvarēt cilvēkam, kas saglabājis tikai savu personību un intelektu. Viņš pat nav cilvēks vārda parastā nozīmē — tas ir trans- plants, mazs metāla cilindrs, kuram pārstādītas katastrofā bojā gājuša kosmonauta smadzenes. Bet tā ir ievērojama personība, un tā gūst pelnītu uzvaru. Vai tiesa, ka ir bijis daudz Katneru? Tiesa, ja runājam par šī rakstnieka pielietoto stilu un sižetu daudzveidību. Bet aiz tā visa bijis viens Katners, cilvēks ar stingru morālu nostāju. Cilvēks, kas iejaucies dzīvē tādēļ, lai padarītu to cilvēciskāku. i. Kagarlickis |