Китоб пас аз сабти ном дастрас аст.
| Номи китоб: | Antikrists |
| Муаллиф: | Frīdrihs Vilhelms Nīcše, |
| Соли нашр: | 1970 |
| Теъдоди саҳифаҳо: | Не известно |
| Frīdrihs Vilhelms Nīcše F. Nīcšes Zaratustra latviešu valodā ierunājās 1908. gadā Viļa Plūdoņa tulkojumā mēnešraksta «Zalktis» 2. numurā un līdz 1939. gadam pieredzēja sešus izdevumus. F. Nīcšes ideju parādīšanos Latvijā nesen pētījusī Nora Ikstena** atzīmē, ka «Tā runāja Zaratustra» tulkojums savulaik ir uztverts kā trešais nozīmīgākais veikums pēc E. Glika Bībeles un Raiņa-Aspazijas «Fausta» tulkojumiem. Kaut arī latviešu gudrajiem vēl nāksies izstaigāt taku takas un radīt vērtību vērtības, lai reiz varbūt spētu uzklausīt «Antikristu», taču jau uzreiz cilvēki ironizēja par sevi: «lai iegūtu mācīta vira patenti, vajadzēja dievināt «Zaratustru»». Šīs dievināšanas pēdas, protams, visvieglāk ir pamanīt latviešu literātu tekstos, bet «mācīto vīru» guvums no Zaratustras bija ne tikai viņnu «mākslinieciskās neatkarības nepieciešamība» (N. Ikstenas pieticīgais formulējums) - kopuma vispirms kā «mācīto vīru» nepieciešamība un pēc tam kā realitāte tapa Latvijas valsts.*** Nākamreiz Zaratustra uz Latviju tika saukts 1989. gadā, kad S Latvijas Kultūras fonds sarūpēja V Plūdoņa tulkojuma faksimilizdevumu. Daži vārdi no tā tika atzīti par Latvijas valsts argumenta cienīgiem. Aigars Jirgens patapināja no Nīcšes astoņus vārdus «nevis jūsu grēks - jūsu pieticība kliedz pret debesīm»,**** kauninot tos tautfrontiešus, kuriem joprojām rēgojās brīvā Latvija brīvā Krievijā. No viņu puses atbildi sniedza Guntis Valujevs, arī iepinot Nīcšes uzvārdu sava raksta nosaukumā: Latvijas neatkarība, lūk, nedrīkst tikt uzskatīta par mērķi, bet tikai par līdzekli cilvēku labklājībai un vēl dažām labām lietām, kurām, ja gribat zināt, pēc «lielā maksimālista» Nīcšes prāta, traucē tieši «demokrātiskie aizspriedumi», «mazo valstu komēdijas», «nacionālās neirozes»…"***** No vācu valodas tulkoja: Pēteris Brants.1996 |