Китоб пас аз сабти ном дастрас аст.
| Номи китоб: | ZELTA TEĻŠ |
| Муаллиф: | IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS, |
| Соли нашр: | 1958 |
| Теъдоди саҳифаҳо: | Не известно |
| ZELTA TEĻŠ I. I l f s, J. P e t r o v s NO AUTORIEM Parasti sakarā ar mūsu sabiedriskoto literāro saimniecību pie mums griežas ar pilnīgi pamatotiem, bet visai vienveidīgiem jautājumiem: «Kā tad jūs rakstāt divatā?» Sākumā mēs cītīgi atbildējām, iedziļinoties sīkumos, izstāstījām pat par lielo strīdu, kas izcēlās aiz sekojoša iemesla: vai nogalināt romana «Divpadsmit krēsli» varoni Ostapu Benderu vai atstāt dzīvu. Neaizmirsām atgādināt, ka varoņa likteni izšķīrām ar lozēšanu. Cukura traukā ielikām divus papīrīšus, uz viena no tiem ar trīcošu roku bija uzvilkts miroņa galvaskauss un divi sakrustoti stilba kauli. Izvilkām galvaskausu — un pēc pusstundas lielais kombinators pārstāja eksistēt. Viņa dzīvību izdzēsa bārdas nazis. Vēlāk mēs vairs neatbildējām tik izsmeļoši. Par strīdu vairs nestāstījām. Vēl pēc kāda laika pārtraucām izklāstīt sīkumus. Un pēdīgi jau atbildējām bez kādas iedvesmas: — Kā mēs rakstām divatā? Nu tāpat vien rakstām. Kā brāļi Gonkuri. Edmunds skraida pa redakcijām, bet Žils apsargā manuskriptu, lai paziņas nenozog. Un pēkšņi jautājumu vienveidība pārtrūka. — Sakiet, — jautāja kāds bargs pilsonis, viens no tiem, kas padomju varu atzina nedaudz vēlāk nekā Anglija un mazliet agrāk nekā Grieķija, — sakiet: kāpēc jūs rakstāt tā, ka jāsmejas? Kas tie par jokiem rekonstrukcijas periodā? Kas ar jums notiek — vai prātā esat jukuši, vai? Pēc tam viņš ilgi un dusmīgi mūs pārliecināja, ka smiekli pašreiz ir kaitīgi. — Smieties ir grēks! — viņš teica. — Jā, smieties nedrīkst! Un smaidīt nedrīkst! Kad es redzu šo jauno dzīvi, šos sasniegumus, man negribas smaidīt, man gribas skaitīt lūgšanas! — Bet mēs taču nesmejamies vienkārši tāpat, — mēs iebildām. — Mūsu mērķis — satira tieši par tiem cilvēkiem, kuri nesaprot rekonstrukcijas periodu. — Satira nevar būt smieklīga, — sacīja bargais biedrs un, paķēris zem rokas kādu baptistu — sīkamatnieku, kuru noturēja par simtprocentīgu proletārieti, aizveda pie sevis mājās. Aizveda, lai garlaicīgi aprakstītu, aizveda, lai iepītu sešsējumu romānā ar nosaukumu «Nost izsūcējus, liekēžus!». Viss šeit sacītais nav izdomājums. Izdomāt varētu ari smieklīgāk. Dodiet tādam pilsonim pātarniekam vaļu, un viņš uzliks pa- randžu pat vīriešiem, bet pats no rīta pūtīs ar trompeti himnas un psalmus, domādams, ka tieši tādā veidā vajag palīdzēt celt sociālismu. Un visu laiku, kamēr mēs sacerējām «Zelta teļu», mums acu priekšā rēgojās bargā pilsoņa vaigs. — Bet ja nu šī nodaļa iznāk tāda, ka jāsmejas? Ko sacīs bargais pilsonis? Un galu galā mēs nolēmām: a) romānu uzrakstīt iespējami jautrāku, b) ja bargais pilsonis atkal paziņos, ka satira nedrīkst būt tāda, ka jāsmejas, — lūgt republikas prokuroru, lai sauc šo pilsoni pie kriminālatbildības pēc panta, kurā paredzēts sods par ielaušanos aiz prāta stulbuma. I. I l f s, J. P e t r o v s |