Китоб пас аз сабти ном дастрас аст.
| Номи китоб: | Zaigojošā pasaule |
| Муаллиф: | Aleksandrs G R Ī N S, |
| Соли нашр: | 1972 |
| Теъдоди саҳифаҳо: | Не известно |
| Zaigojošā pasaule Aleksandrs G R Ī N S IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RIGĀ 1972 Mākslinieks VIESTURS GRANTS No krievu valodas tulkojušas SOLVEIGA CEPURNIECE un MILDA PAULA Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu GRĪNS UN «GRĪNLANDE» Latviešu lasītājiem Aleksandrs Grins nav vairs jāatklāj. Ar viņa daiļradi tos iepazīstinājis krājums «Sārtās buras» (LVI, 1959), kur sakopoti stāsti un noveles, kā ari ievietots romāns «Pa viļņiem traucošā», izdevums «Zelta ķēde» (LVI, 1961), kurā bez tā paša nosaukuma romāna ir ari otrs — «Ceļš uz nekurieni», un beidzot stāsts bērniem «Akmens stabs» («Liesma», 1966). Pirmo no minētajām grāmatām ievada lieliskais K. Paustovska apcerējums «Aleksandra Grīna dzīve». Sis žilbinošais krievu vārda meistars tik spilgti attēlojis Grīna personību, ka darīt to vēlreiz pēc viņa ir ne vien grūti, bet ari lieki. Tādēļ, domājot par tiem, kas nav paspējuši iepazīties ar Paustovska rakstu (kur tie laiki, kopš 15000 eksemplāru lielais «Sārto buru» metiens nozudis no grāmatnīcu plauktiem!), tikai konspektīvi sniegsim hronoloģiskā secībā Aleksandra Grīna dzīves galvenos datus. 1880. gadā Vjatkā trimdinieka, 1863. gada poļu sacelšanās bijušā dalībnieka Stefana Griņevska (Hry- niewski) ģimenē piedzimst dēls Aleksandrs. 1889. gadā Aleksandrs iestājas vietējā reālskolā, ko pabeigt viņam neizdodas: par dzejolīti, kurā nerātnais ģimnāzists izzobojis savus audzinātājus, viņu izslēdz no skolas. 1896. gadā jaunais Griņevskis, pabeidzis pilsētas skolu, pošas uz Odesu, kurp to vilina jūra. Viņam izdodas veikt pāris reisu no Odesas uz Batumi un savā mūžā vienīgo ārzemju ceļojumu uz Aleksandr iju. 1897. gadā, palicis bez graša kabatā, Aleksandrs, braukdams «par zaķi», atgriežas Vjatkā, turklāt pēdējos 200 kilometrus spiests noiet kājām. 1898. gadā viņš no jauna dodas uz dienvidiem — šoreiz uz Baku. 1899. gadā — atkal Vjatka, 1900. gadā — Drāti. 1902. gadā — dienests cara armijā, iepazīšanās ar eseriem, dezertēšana. Pēc tam — Simbirska, Ņiž- ņijnovgoroda, Tvēra, Tambova, Jekaterinoslava, Kijeva, Sevastopole. 1903.—1905. gadā — cietums, pirmie stāsti, kas nav saglabājušies. Revolūcijas uzplūdi atbrīvo Griņevski no apcietinājuma, un viņš pārceļas uz Pēterburgu. 1906. gadā viņu atkal apcietina un nosūta uz Toboļsku, bet viņam izdodas aizbēgt un nokļūt Vjatkā, kur tēvs sagādā Aleksandram svešu pasi. Aleksandrs apmetas Maskavā, un tai pašā gadā laikraksts «Birževije Vedomosti» iespiež viņa pirmo stāstu. Nākamajos gados presē parādās vēl citi stāsti, bet 1908. gadā — pirmais krājums, kuru cara cenzūra tomēr konfiscē. Jau savu pirmo grāmatu, kura beidzot iznāk 1910. gadā, viņš paraksta ar pseidonīmu A. S. Grīns (zēna gados skolas biedri Aleksandru bija iesaukuši par Grīnu; šis iesaukas pamatā ir rakstnieka īstais uzvārds Griņevskis, nevis angliskais «Green» vai vāciskais «Grūn», tāpēc latviski pareizāk būtu to rakstīt «Grins» — ar īso i, tomēr tagad grozīt rakstību laikam būs jau par vēlu; latviešu tulkotājiem un redaktoriem par mierinājumu varam vienīgi norādīt, ka autora neslāviski skanošais pseidonīms maldinājis ne tikai viņus: kāda pirmsrevolūcijas krievu žurnāla literārais kritiķis pārmetis izdevējam, ka tas aizmirsis minēt A. Grīna stāstu tulkotāja vārdu — šis kritiķis domājis, ka stāsti uzrakstīti angļu valodā). Tā paša 1910. gada vasarā Griņevski atkal arestē un nosūta uz Arhangeļskas guberņu. 1912. gadā Grīns atgriežas Pēterburgā, bet vēlāk pārceļas uz Somiju, jo viņam draud jauns apcietinājums. Uzzinājis par Februāra revolūciju, rakstnieks kājām dodas uz Pet- rogradu, tomēr, iepazinis dzīvi Krievijā pagaidu valdības varas mēnešos, jūtas vīlies. Tādēļ ari Oktobra revolūciju Grīns sākumā sagaida ar zināmu neuzticību. 1919. gadā Grīnu iesauc Sarkanajā Armijā. Dienot Ostrovā, viņš saslimst ar tīfu. Iznācis no slimnīcas, būdams pa pusei invalīds, viņš paliek bez pajumtes un bez maizes kumosa. No šīs grūtās situācijas Grīnu izglābj Gorkijs. 1924. gadā Grīns pārceļas uz Krimu, kur beidzot viņam rodas iespēja pilnīgi nodoties literatūrai. Pavisam nesen, 1972. gada sākumā, rakstnieka dzīvesbiedre Ņina Grīna žurnāla «Seļskaja Molodjož» slejās publicējusi savas atmiņas par Aleksandra Grīna dzīves pēdējiem gadiem. Domājams, ka arī latviešu lasītājam būs interesanti ielūkoties rakstnieka «laboratorijā», turklāt vēl ar viņam vistuvākā cilvēka acīm. Lūk, ko Ņ. Grīna raksta par sava vīra darbistabu: ««Kabinets» — tas skan iespaidīgi. Patiesībā tā ir neliela kvadrātveida istaba ar logiem uz Galerijas ielas pusi. Tās iekārta ārkārtīgi pieticīga un vienkārša. Mēs ar Aleksandru Stepanoviču allaž sapņojam par skaistiem namiem, skaistām lietām, par mājīgu komfortu. Naudas trūkuma dēj apmierināmies ar spodru vienkāršību un negaužamies. Pa labi no durvīm, kaktā pie ārējās sienas, stāv neliels, vecs kāršu galdiņš. 3o galdiņu Aleksandrs Stepanovičs nopircis pats un, kaut gan tas ne visai ērts darbam, cita nevēlas. (…) Pie sienas virs galda ģīmetne, kurā attēlots viņa tēvs Stefans Euzebijevičs (vienkāršrunā Stepans Jev- sejevičs) — skaists polis ar augstu pieri un platu, sirmu bārdu. Senlaicīga iestiklota vācu litogrāfija «Raganas virtuve» un dažas citas vecas litogrāfijas. Tās — veselu kaudzi — Aleksandrs Stepanovičs nopircis utenē Maskavā. Tur bija attēloti kaut kādi ceļojumi pa Dienvidāzijas salām. Aleksandram Stepanovi- cam patika tajās lūkoties, un viņš tās glabāja. Dažus eksemplārus iestikloja un pakāra guļamistabā. Litogrāfijas bija jaukas, tās uzvēdīja laiski saldkairas domas par svešām zemēm, brīnišķu, naivu savvaļas dzīvi neskartas dabas vidū. Viena no tām mūs sevišķi valdzināja. Tajā bija atainots pussagruvis forts. Vientuļš koks bija patvēries pie tā mūra. Tālumā plešas klusa jūra. Raugoties tajā, jūtama svelmaina jūlija diena, saules nokveldēti akmeņi, izkaltusi zāle asa un aromātiska, piekrastes viļņi lieģi glaužas pie liedaga un atkāpdamies klusītiņām pāršalc pāri oļiem. Skaudri smaržo jūra. Vēlāk Aleksandrs Stepanovičs attēloja šo fortu savā nepabeigtajā romānā «Svētule»». Turpat klusajā Veckrimā 1932. gada 8. jūlijā Aleksandrs Grins mirst. * Tikpat likstu pilni kā rakstnieka mūžs ir ari viņa stāstu un romānu likteņi. Viņa savdabīgā romantiskā daiļrade ne uzreiz tika saprasta. Daži izdevēji pat atteicās iespiest viņa stāstus. Nebija pagājuši ne trīs gadi pēc rakstnieka nāves, kad A. Roskins žurnālā «Hudožestvennaja Literatūra» publicēja šādas rindas: «Grīna vārds maz ko izteic jaunam padomju lasītājam. Grīna noveļu un stāstu pasaule nav izturējusi pat visīsāko laika pārbaudi — tā šodien šķiet pelēcīga gluži kā dekorācija spilgtā dienas gaismā.» Un dažus gadus vēlāk: «… ir romantisms, kas virza literatūru uz priekšu, romantisms, kas attīra ceļu reālismam, atklāj tam jaunus apvāršņus. Bet ir arī romantisms, kas uzdīgst nepietiekama reālistiska skatījuma augsnē, kas ne tikai nevirza visu literatūru uz priekšu, bet pats slāj reālismam iepakaļus». Pie šādiem «atpalikušajiem» romantiķiem kritiķis, protams, pieskaitīja arī Grīnu. Roskinam laikraksta «Ļiteraturnaja Gazeta» slejās 1941. gadā piebalsoja Vera Smirnova: «… viņš atteicās no zemes, kur nekādi nebija varējis iekārtoties, un domāja, ka radījis pats savu «zaigojošu» pasauli. (…) Grīna varoņi ir cilvēki bez dzimtenes. (…) Kuģim, uz kura klāja Grīns kopā ar savu atstumto ļaužu ekipāžu pametis tēvzemes krastus, nav nekāda karoga, tas ietur kursu «uz nekurieni».» Pat vēl 1950. gadā V. Važdajevs žurnāla «Novij Mir» janvāra numurā rakstīja: «Grīna «sapņu» pasaule, ja to papēti, izrādās esam idealizēta kapitālistiskā iekārta…» Ievērojamākie padomju rakstnieki pareizi novērtējuši Grīna mantojumu. Tā, A. Fadejevs un J. Ļibedin- skis nosūtīja izdevniecībai «Sovremetinaja literatūra» vēstuli, kurā bija teikts: «Nav šaubu, ka A. Grīns ir viens no visoriģinālākajiem rakstniekiem krievu literatūrā. Daudzas viņa grāmatas, kas izceļas ar lielisku formu un pie mums tik reti sastopamu avantū- ristisku sižetu, iemīlējusi jaunatne». Ar minētās vēstules autoriem vienis prātis ir daudzi padomju literāti. Lūk, kā par Grīnu izteikušies arī citi izcili vārda mākslinieki. J. Oļeša: «Man personīgi Grins ir viens no iemīļotākajiem meistariem, tas ir brīnišķīgs meistars, savā ziņā vienīgais krievu literatūrā…» V. Katajevs: «A. Grīns — viens no ievērojamākajiem mūsu rakstniekiem. Izturēties nevērīgi pret viņa sacerējumu izdošanu ir noziegums pret nelaika rakstnieka piemiņu un pret lasītāju». D. Graņins: «Ar viņu var braukt uz Arktiku un uz neskartajām zemēm un iet uz satikšanos, viņš ir dzejisks, viņš ir vīrišķīgs». J. Nagibins: «Ja cilvēks saglabājis mīlestību uz Grīnu brieduma gados, tad tas nozīmē, ka viņš pasargājis savu sirdi no aptaukošanās». Diskusijā par Aleksandra Grīna literārā mantojuma idejisko un māksliniecisko vērtību virsroku guva šo gudro cilvēku balsis, uzvarēja lasītāju, it īpaši jauno lasītāju, miljoni, kurus vienmēr aizrāva viņa romantisko varoņu tēli. To apliecina fakti. Pēc rakstnieka nāves iznākušo sacerējumu skaits, kas publicēti gan atsevišķos izdevumos, gan periodikā (turklāt vairākos gadījumos tie ir pirmpublicējumi), jau krietni pārsniedz Grīna dzīves laikā iespiesto darbu skaitu. Skaista velte rakstnieka piemiņai ir A. Grina kopoti raksti sešos sējumos, kas 1965. gadā izdoti žurnāla «Ogoņok» bibliotēkā 460000 eksemplāru metienā. Tas apstiprina Veras Panovas vārdus: «Grīna grāmatas nav aizmirstas, jo tajās ir kaut kas mirdzošs, mūžam dzīvs, kas nepieciešams gan agrāko laiku, gan mūsdienu lasītājam, gan vecam, gan jaunam». * Daudzi diženi 19.—20. gs. literāti — lai minam kaut vai Baironu, Puškinu, Mickeviču, Heini, Gor- kiju — nostaigājuši ceļu no jauneklīgā romantisma līdz nobriedušā reālisma kalngaliem. Aleksandra Grīna jaunrade gājusi pretējā virzienā: sācis ar reālistiskiem stāstiņiem, viņš fantastikas spārnos uzlidojis pasakainā romantisma valstībā. Apcerējuma «Science-Fiction» šī žanra izcilais meistars Staņislavs Lems aizrāda, ka «mūsdienu zinātniski fantastiskās literatūras pamatā ir pasaka, tai skaitā filozofiska pasaka un tautas pasaka, utopija ar sociāli filozofisku ievirzi…» Grīna sacerējumus tuvina tautas pasakām arī kāda cita to īpašība, kuru atzīmē J. Prohorovs: «Ļaunā triumfs Grīnam ir tikai epizode, labā triumfs — dzīves attīstības nepieciešamība, likumsakarība». Sai ziņā Grīna daiļrade ir it kā tilts starp tādiem fantastiskās literatūras pamatlicējiem kā Edgars Po vai Stīvensons un mūsdienu fantastiem. Padomju zinātniski fantastiskās literatūras pētnieks Boriss Ļapunovs raksta: «īpašs raksturs ir romantiskajai, pasakainajai, simbolu un alegoriju pārpilnajai A. Grīna fantastikai. Dažus viņa stāstus var uzskatīt par psiholoģisku fantastiku. No Grīna lielā literārā mantojuma pie fantastikas jāpieskaita romāni «Pa viļņiem traucošā», «Zaigojošā pasaule», «Zelta ķēde» un vairāki stāsti». Kā jau minēts, Grīna romānos un stāstos aprakstītie notikumi norisinās kaut kādā nereālā, tikai rakstnieka (un, protams, arī iejūtīga lasītāja) iztēlē eksistējošā pasaulē, kur bieži vien saplūst ne tikai Zemes klimatisko joslu, bet pat laikmetu robežas. Gluži kā tautas pasakā Grīns ved mūs «nezin kur» un rāda «nezin ko», bet dara to tik meistariski, ka mēs redzam, jūtam, dzirdam nekad nebijušās un neesošās «Grīnlandes» pilsētas un to iemītniekus. Kāpēc tas tā? Liekas, ka Grins, savos sacerējumos sajaukdams zemes un tautas, laikmetus un sabiedriskās iekārtas, plašā sintēzē apkopojis visas cilvēces līdzšinējo pieredzi, tādēļ viņa varoņi un aprakstītie notikumi tuvi ikvienam. Tiesa, Grīna radītā aina nekad nav visu aptveroša, bet vai tāda literatūrā maz iespējama? Šķiet, taisnība ir Vadimam Kovskim, kad, runādams par «Grīnlandi», viņš to raksturo šādi: «No visām ekonomiskajām formācijām, kas pastāvējušas pirms sociālisma, rakstnieks «izkausē» to visraksturīgāko īpatnību: sabiedrisko attieksmju antagonismu. Tādēļ viņa zeme nav vis kapitālistiskās pasaules shēma, bet gan antagonistiskas pasaules modelis vispār, neatkarīgi no tās konkrēti vēsturiskajiem paveidiem. No šis antagonistiskās pasaules daudzveidīgajām izpausmēm Grīnu interesē tikai viena — ētiski estētiskais aspekts. No daudziem cilvēku tipiem viņš izvēlas dažus iemīļotus tēlus, kas izceļas ar apbrīnojamu pastāvību. Stipras gribas un bruņnieciskas pārliecības cilvēkam Grīna sacerējumos nostādīts pretim nelabojams mietpilsonis vai zemisku kaislību apsēsts neģēlis. Pusaudži šeit neatpaliek no pieaugušajiem vīrišķībā un pašaizliedzībā. Grīna varone — augstākā mērā poētiska sieviete, kurā stingra tikumība apvienojas ar bērnišķīgu atklātību un gudrības pilnu naivitāti (…) Grīna pasaules ārējā sfēra ir tiktāl vispārināta, ka tā zaudē jebkuras konkrēti vēsturiskas īpatnības». Interesants ir arī jautājums par Grīna valodas īpatnībām. Vēl 1910. gadā Arskis nosauca Grīna valodu par «literārā ziņā ne visai izglītota beletrista valodu». Sādu secinājumu varēja izdarīt tikai paviršs kritiķis, kas nav spējis pienācīgi novērtēt autora lietoto izteiksmes līdzekļu jēgu. Atcerēsimies, ko par Gogoļa valodu savā laikā rakstījis A. Voronskis: «Viņš izdomā teicienus, vārdu savienojumus, vārdkopas,» izgudrodams «pats savu gramatiku un pats savu sintaksi». Ļoti līdzīgiem vārdiem M. Sloņimskis 1939. gadā raksturojis Grīna valodu: viņš atzīst, ka Grīns «lieliski pārvaldīja krievu valodu,» bet šl valoda nereti izklausās <rnekrieviska (…) tāpēc, ka krievu vārdiem šis fantasts un sapņotājs piešķir tādas funkcijas, kas palaikam ir jaunas krievu literatūrā». Vadims Kovskis atzīmē, ka «Grina nosacītā romantiskā gramatika dzimst divu stilistisku plūsmu — spilgta visu aptveroša metaforiskuma un abstrakti loģisku valodas konstrukciju krustošanās punktā. Sajā ceļā rakstniekam ir ari savas neveiksmes — viņa valodas sistēmai ir eksperimentāls raksturs, un to nevar uzskatīt par klasisku». Seit minēto un daudzu citu valodas un stila īpatnību dēļ Grins ir ārkārtīgi grūti tulkojams rakstnieks (un tas vēl lieku reizi apliecina, ka viņš ir ļoti krievisks). Sis krājums reprezentē divu Grina latviešu tulkotāju sniegumu. Vērīgs lasītājs pamanīs, ka šo un iepriekšējo translatoru pieeja Grina daiļradei ir dažāda. Neiedziļinoties tulkošanas teorijas biežņās, aizrādīsim vienīgi, ka par to, kā tulkojams Grins, varētu uzrakstīt veselus traktātus. Cerēsim, ka šis krājums, ko šodien nododam latviešu lasītāju vērtējumam, palīdzēs tiem pilnīgāk iepazīties^ar šī savdabīgā un interesantā krievu rakstnieka daiļradi. Č. Sklenniks |