Китоб пас аз сабти ном дастрас аст.
| Номи китоб: | PASAKAS |
| Муаллиф: | HANSS KRISTIĀNS ANDERSENS, |
| Соли нашр: | 1987 |
| Теъдоди саҳифаҳо: | Не известно |
| HANSS KRISTIĀNS ANDERSENS PASAKAS RIGA «LIESMA» 1987 Hans Christian Andersen MARCHEN Der Kinderbuchverlag Berlin 1967 H. Ch. Andersen MARCHEN Verlag von A. Anton und Co. Berlin und Leipzig SAMTLICHE MARCHEN L. Wiedemann, Leipzig No vācu valodas tulkojusi Anna Bauga Ilustrācijas darinājis Andris Lamsters © Izdevniecība «Liesma», 1987 KONSTANTĪNS PAUSTOVSKIS PASAKU MEISTARS (Kristiāns Andersens) Man bija tikai septiņi gadi, kad iepazinos ar rakstnieku Kristiānu Andersenu. Tas notika 1899. gada 31. decembra ziemas vakarā, tikai dažas stundas pirms divdesmitā gadsimta iestāšanās. Jautrais dāņu pasaku meistars sagaidīja mani uz jaunā gadsimta sliekšņa. Piemiedzis vienu aci, viņš smīnēdams ilgi aplūkoja mani, tad izvilka no kabatas sniegbaltu, smaržām pievēdītu nēzdogu, papurināja to, un no lakata izkrita liela, balta roze. Visa istaba uzreiz pie- lija ar rozes sidrabaino gaismu un dīvainu liegu skaņu. Tās bija rož- lapiņas, kas skanēja, atsizdamās pret ķieģeļu grīdu pagrabstāvā, kur toreiz dzīvoja mūsu ģimene. Notikums ar Andersenu bija kaut kas tāds, ko vecmodīgi rakstnieki sauc par «nomoda sapni». Tikai es to droši vien redzēju miegā. Tajā ziemas vakarā, par kuru stāstu, mūsu ģimenē pušķoja eglīti. Sī iemesla dēļ pieaugušie lika man iet ārā, lai es par agru nesāktu priecāties par eglīti. Es nekādi nevarēju saprast, kāpēc nedrīkst priecāties, kamēr nav pienākusi noteikta stunda. Manuprāt, prieks mūsu ģimenē nemaz nebija tik biežs viesis, lai liktu mums, bērniem, mocīties tā gaidās. Lai nu bija kā būdams, taču mani izsūtīja ārā. Bija iestājies tas krēslas brīdis, kad laternas vēl nedeg, bet kuru katru mirkli var iedegties. Un no šī «kuru katru mirkli», no gaidīšanas, ka pēkšņi var iedegties laternas, man sirds vai stājās. Es labi zināju, ka zaļganajā gāzes gaismā veikalu spoguļvitrīnu dziļumā tūdaļ parādīsies dažādas burvju mantas: slidas «sniegbaltīte», vītņotas svecītes visās varavīksnes krāsās, klaunu maskas ar maziem, baltiem cilindriem, alvas kavalēristi straujos, bēros zirgos, plaukšķenes un zeltītas papīra ķēdes. Kas to zina, kāpēc, taču šīs mantas stipri oda pēc līmes un terpentīna. No pieaugušo nostāstiem zināju, ka 1899. gada 31. decembra vakars ir pavisam īpašs. Lai sagaidītu otru tādu, būtu jānodzīvo vēl simt gadu. Bet tas, protams, gandrīz nevienam neizdodas. Pajautāju tēvam, ko tas nozīmē — «īpašs vakars». Tēvs paskaidroja, ka šis vakars tā saucoties tādēļ, ka neesot līdzīgs nevienam citam. Patiešām — tas ziemas vakars 19. gadsimta pēdējā dienā nelīdzinājās nevienam citam. Sniegs krita lēnām un ļoti svinīgi, un pītes bija tik lielas, ka likās — no debesīm uz pilsētu lido viegli, balti ziedi. Un visās ielās bija dzirdamas apslāpētas ormaņu zvaniņu skaņas. Kad atgriezos mājās, tūlīt iededza eglīti un istabā tik jautri sāka sprakstēt sveces, it kā visapkārt plīstu sausas akāciju pākstis. Pie egles gulēja bieza grāmata — dāvana no mātes. Tās bija Hansa Kristiānā Andersena pasakas. Es apsēdos zem egles un atšķīru grāmatu. Tajā bija daudz krāsainu attēlu, kas pārsegti ar zīdpapīru. Vajadzēja uzmanīgi nopūst šo papīru, lai varētu aplūkot attēlus, vēl lipīgus no krāsas. Tajos bengāliskās ugunīs laistījās sniega piļu sienas, meža gulbji laidās pār jūru, kurā atspoguļojās rožaini mākoņi, un alvas zaldātiņi stāvēja sardzē uz vienas kājas, stingri turēdami garas šautenes. Es sāku lasīt un aizrāvos tik ļoti, ka, par sarūgtinājumu pieaugušajiem, greznajai eglei gandrīz nemaz nepievērsu uzmanību. Vispirms izlasīju pasaku par nelokāmo alvas zaldātiņu un mazo, brīnišķīgo dejotāju, tad — pasaku par sniega karalieni. Apbrīnojama un, kā man likās, smaržīgai ziedu elpai līdzīga cilvēciska labsirdība plūda no šīs grāmatas lappusēm ar zeltītajām malām. Tad aiz noguruma un sveču siltuma es iesnaudos zem egles un cauri snaudai ieraudzīju Andersenu. Kopš tā laika mani priekšstati par viņu vienmēr bija saistīti ar šo patīkamo sapni. Toreiz, protams, es vēl nesapratu Andersena pasaku divējādo nozīmi. Nezināju, ka katrā pasakā bērniem ietverta otra, kuru pilnībā var saprast tikai pieaugušie. To es sapratu daudz vēlāk. Sapratu, ka man gluži vienkārši laimējies, kad grūtā un dižā divdesmitā gadsimta priekšvakarā sastapos ar jauko savādnieku un dzejnieku Andersenu un viņš sēja manī gaišo ticību saules uzvarai pār tumsu un cilvēka sirds labestības uzvarai pār ļaunumu. Toreiz es jau zināju Puškina vārdus: «Lai tumsa gaist, lai saule dzīvo!» — un nez kāpēc biju pārliecināts, ka Puškins un An- dersens bijuši sirdsdraugi un satikdamies ilgi sit viens otram uz pleca un skaļi smejas. Andersena biogrāfiju es uzzināju vēlāk. Kopš tā laika viņa biogrāfija vienmēr atainojās manā apziņā kā interesanti attēli, kas atgādina zīmējumus viņa stāstiem. Andersens visu mūžu prata priecāties, kaut arī viņa bērnībā nebija nekāda iemesla priekam. Viņš piedzima 1805. gadā, Napoleona karu laikā, vecā dāņu pilsētā Odensē, kurpnieka ģimenē. Odense atrodas vienā no zemo pakalnu ieplakām Fīnas salā. Sīs salas ieplakās gandrīz vienmēr kavējas migla, bet pakalnu virsotnēs zied virši un vienmēr šalc priedes. Ja tā labi padomā, kam Odense bija līdzīga, tad laikam gan varētu teikt, ka tā visvairāk atgādināja rotaļu pilsētu, kas izgriezta no nomelnējuša ozolkoka. Ne jau velti Odense bija slavena ar saviem kokgriezējiem. Viens no viņiem — viduslaiku meistars Klauss Bergs izgrieza no melnkoka milzīgu altāri Odenses katedrālei. Sis altāris — dižens un bargs — mulsināja ne tikai bērnus, bet arī pieaugušos. Taču dāņu kokgriezēji darināja ne tikai altārus un svēto statujas. Viņiem labāk patika no lieliem koka bluķiem griezt tēlus, kas pēc jūrnieku paražām rotāja burukuģu priekšvadņus. Tie bija rupji cirsti, bet izteiksmīgi darinājumi — madonnas, jūras dievs Neptūns, nere- īdas, delfīni un jūras zirdziņi — izliektiem kakliem. Sīs statujas izkrāsoja ar zeltu, okeru un kobaltu, pie tam krāsu klāja tik biezā kārtā, ka jūras viļņi daudzu gadu laikā nespēja to noskalot, ne arī citādi tai kaitēt. Būtībā šie kuģu statuju griezēji bija jūras un sava amata dzejnieki. Ne velti no tāda kokgriezēja ģimenes nācis viens no lielākajiem 19. gadsimta tēlniekiem — Andersena draugs dānis Bertels Tor- valdsens. Mazais Andersens redzēja sarežģītos kokgriezumus ne tikai uz kuģiem, bet arī uz Odenses mājām. Viņš droši vien zināja to vecum veco māju, kuras celšanas gads bija izgriezts uz bieza koka vairoga rožu un tulpju vītņu ietvarā. Tajā bija iegrebts vesels dzejolis, un bērni to mācījās no galvas. Viņš pat aprakstīja šo māju vienā no savām pasakām. Bet pie Andersena tēva mājas — kā visiem kurpniekiem — virs durvīm karājās koka .izkārtne, kurā bija attēlots ērglis ar divām galvām par zīmi, ka kurpnieks šuj apavus tikai pa pāriem. Arī Andersena vectēvs bija kokgriezējs. Vecumdienās viņš grieza dažādas brīnumainas rotaļlietas — cilvēkus ar putna galvām vai govis ar spārniem — un dāvināja šīs figūriņas kaimiņzēniem. Bērni priecājās, bet vecāki, kā jau allaž tas notiek, uzskatīja veco kokgriezēju par garā vāju un labsirdīgi izsmēja viņu. Andersens uzauga nabadzībā. Vienīgais lepnums Andersenu ģimenē bija neparasta tīrība mājā, kaste ar zemi, kur kupli zēla sīpoli, un daži puķu podi uz palodzes. Tajos ziedēja tulpes. Ziedu smarža saplūda ar zvanu skaņām, tēva kurpnieka āmura klaudzieniem, brašu bungu dārdoņu pie kazarmām, klejojoša muzikanta flautas skaņām un jūrnieku dziesmām, ko tie dziedāja aizsmakušās balsīs, vadīdami pa kanālu neveiklās baržas uz tuvīno līci. Sai ne īpaši dažādo cilvēku, sīku notikumu, krāsu un skaņu lokā, kas apņēma kluso zēnu, viņš rada pavedienus, lai izdomātu neiedomājamus nostāstus. Andersenu mājā zēnam bija tikai viens pacietīgs klausītājs — vecais kaķis, vārdā Karls. Taču Karlam bija kāds liels trūkums — viņš bieži aizsnaudās, nenoklausījies interesanto pasaku līdz galam. Kaķa vecums, kā saka, ņēma savu tiesu. Taču zēns nedusmojās uz veco kaķi. Viņš tam visu piedeva, jo Karls nekad neatļāvās apšaubīt, ka pasaulē dzīvo raganas, gudrinieks Klumpe-Dumpe, apķērīgie skursteņslauķi, runājošas puķes un vardes ar briljanta kroņiem galvā. Pirmās pasakas zēns dzirdēja no tēva un nabagmājas večām, kas dzīvoja kaimiņos. Caurām dienām šīs večas sakumpušas vērpa pelēku vilnu un murmināja savus vienkāršos stāstus. Zēns šos stāstus pārveidoja pēc sava prāta, izrotāja tos, it kā izkrāsoja ar svaigām krāsām un tādus — jaunus un nepazīstamus — savukārt stāstīja nabagmājas vecenītēm. Bet tās tikai brīnījās un savā starpā sačukstējās, ka mazais Kristiāns esot pārāk gudrs un tādēļ laikam ilgi nedzīvošot šajā saulē. Iekams stāstu tālāk, ir jāapstājas un jāatgādina tā Andersena īpašība, kuru esmu jau pieminējis, — viņa prasmi priecāties par visu interesanto un labo, ko gadās sastapt visur ik uz soļa. Laikam gan nav pareizi nosaukt šo īpašību par prasmi. Daudz pareizāk to dēvēt par talantu, par reti sastopamām spējām pamanīt to, kas kūtru cilvēku acīm paslīd garām. • Mēs staigājam pa zemi, bet vai bieži mums rodas vēlēšanās pieliekties un vērīgi aplūkot šo zemi, apskatīt visu, kas atrodas mums zem kājām? Un, ja mēs pieliektos vai — pat vēl vairāk — nogultos zemē un sāktu to aplūkot, tad ik zemes pēdā atrastu daudz interesanta. Vai gan sausas sūnas, kas no saviem kausiņiem birdina smaragda putekļus, vai ceļmalītes zieds, kas ir līdzīgs violetam spalvu pušķim pie zaldāta cepures, nav apbrīnas-vērti? Vai perlamutra gliemežvāka gabaliņš — tik sīciņš, ka no tā nevarētu pagatavot ne kabatas spogulīti lellei, taču pietiekami liels, lai nemitīgi laistītos un vizētu tikpat daudzos mierīgos toņos, kādos rīta blāzmā deg debesis virs Baltijas jūras. Un vai nav skaists ikviens zāles stiebriņš, pilns smaržīgas sulas, un ikviena lidojoša liepas sēkliņa? No tās katrā ziņā izaugs varens koks, un reiz tā lapu ēna spēji sašūposies no stiprā vēja un pamodinās meiteni, kas aizmigusi dārzā. Meitene lēni vērs acis, no kurām staros rēna zilgme un apbrīna, ieraugot vēlo pavasara atmodu. Ko tikai nevar ieraudzīt sev pie kājām! Par visu to var rakstīt poēmas, stāstus un pasakas — tādas pasakas, ka cilvēki aiz brīnumiem tikai nogrozīs galvas un sacīs cits citam: — No kurienes gan tādas svētīgas gara dāvanas šim izstīdzējušajam kurpnieka dēlam no Odenses. Laikam gan viņš tomēr ir burvis! Pasaku pasaulē bērnus ievada ne tikai tautas gara mantas, bet arī teātris. Izrādi bērni gandrīz vienmēr uztver kā pasaku. Spilgtās dekorācijas, eļļas lampu gaisma, bruņinieku bruņu žvadzēšana, mūzikas dārdi, kas atgādina kaujas troksni, princešu asaras zilajās skropstās, sarkanbārdaini ļaundari, kas sažņauguši robainu zobenu spalus, gaisīgi tērptu meiteņu dejas — tas viss it nemaz nelīdzinās dzīves īstenībai un, protams, var notikt tikai pasakā. Odensē bija teātris. Tur mazais Kristiāns pirmoreiz noskatījās lugu ar romantisku nosaukumu «Donavas meita». Sī izrāde zēnu ļoti saviļņoja, un kopš tā laika viņš kļuva par kaismīgu teātra cienītāju uz visu mūžu. Viņam bija par maz naudas, lai ietu uz teātri. Tad zēns aizstāja īstas izrādes ar izdomātām. Viņš sadraudzējās ar pilsētas afišu līmētāju Peteru un sāka tam palīdzēt, bet Peters par to dāvināja Kristiānām pa vienai afišai no katras jaunas izrādes. Kristiāns atnesa afišu mājās, nolīda kaut kur kaktiņā un, izlasījis lugas nosaukumu un darbojošos personu vārdus, tūlīt sāka izdomāt pats savu sirdi aizgrābjošu lugu ar tādu pašu nosaukumu, kāds bija rakstīts afišā. Sī izdomāšana ilga vairākas dienas. Tā radās slepens repertuārs bērna iztēlē radītam teātrim, kurā zēns bija viss: autors un aktieris, mūziķis un mākslinieks, apgaismotājs un dziedātājs. Andersens bija vienīgais bērns ģimenē, un, kaut gan vecāki bija ļoti nabadzīgi^ zēns dzīvoja brīvi un bezrūpīgi. Viņu nekad nesodīja. Viņš to vien darīja kā nepārtraukti sapņoja. Tas pat kavēja viņu savlaicīgi iemācīties grāmatā. Lasītmāku viņš apguva vēlāk par visiem saviem līdzaudžiem. Lielāko laika daļu Kristiāns pavadīja vecajās dzirnavās Odenses upes krastā. Sīs dzirnavas trīcēja un drebēja no vecuma un varenajām šļakatām, un ūdens straumēm. Smago glemju zaļās bārdas nokarājās no dzirnavu caurumotajiem rata zābakiem. Gar dambja malu ūdens- lēcās peldēja laiskas zivis. Kāds pastāstīja zēnam, ka tieši zem dzirnavām zemeslodes otrā pusē atrodoties Ķīna un ka ķīnieši diezgan viegli varot izrakt pazemes eju uz Odensi un negaidot parādīties šīs iesūnojušās dāņu pilsētiņas ielās, tērpušies sarkanos, ar zelta drakoniem izšūtos halātos, grezniem vēdekļiem rokās. Zēns ilgi gaidīja šo brīnumu, taču tas nez kāpēc nenotika. Bez šīm dzirnavām mazo Kristiānu saistīja vēl viena vieta. Kanāla krastā atradās veca atvaļināta jūrnieka māja. Dārzā jūrnieks bija uzstādījis dažus nelielus koka lielgabalus un tiem blakus nolicis garu zaldātu, arī no koka. Kad pa kanālu garām brauca kuģis, lielgabali šāva ar tukšiem lādiņiem, bet zaldāts blieza gaisā no savas koka šautenes. Tā vecais jūrnieks salutēja saviem laimīgajiem biedriem — kapteiņiem, kas vēl nebija aizgājuši pensijā. Pēc vairākiem gadiem, kad Andersens jau bija students, viņš nokļuva šajā mājā. Jūrnieka vairs nebija starp dzīvajiem, taču jauno dzejnieku starp ziedošajām puķu dobēm sagaidīja vesels bars skaistu un pārgalvīgu meiteņu — vecā kapteiņa mazmeitu. Andersens tad pirmoreiz iemīlējās kādā no šīm meitenēm — diemžēl tā bija nelaimīga,īsti neapjausta mīlestība. Tādas pašas bija arī pārējās aizraušanās, kas gadījās viņa nemierīgajā mūžā. Kristiāns sapņoja par visu, kas tikai ienāca prātā. Bet vecāki sapņoja izskolot zēnu par labu drēbnieku. Māte mācīja viņu piegriezt un šūt. Bet zēns — ja arī ko šuva, tad tikai košas kleitas sava teātra lellēm (viņam jau bija pašam savs mājas teātris). Piegrieztņu vietā viņš iemanījās virtuozi izgriezt no papīra sarežģītus rakstus un mazas dejotājas, kas griežas piruetē. Ar šo prasmi viņš pārsteidza visus pat sirmā vecumā. Šūšanas māka Andersenam noderēja vēlāk rakstnieka darbā. Viņš tā sasvītroja savus rokrakstus, ka nepalika vietas labojumiem. Tad Andersens izrakstīja labojumus uz atsevišķām papīra lapiņām un rūpīgi iešuva ar diegiem rokrakstā — lika uz tā ielāpus. Kad Andersenam bija apritējis četrpadsmitais gads, nomira tēvs. Atcerēdamies to, Andersens vēlāk stāstīja, ka visu nakti pie aizgājēja esot dziedājis circenis, bet viņš visu nakti raudājis. Tā, aizkrāsnes circeņa dziesmas pavadīts, aizgāja no dzīves kautrīgais kurpnieks, kas neko citu ievērības cienīgu nebija paveicis kā vien devis pasaulei savu dēlu — pasaku meistaru un dzejnieku. Drīz pēc tēva nāves Kristiāns izlūdzās no mātes atļauju un ar nožēlojamiem grašiem kabatā devās no Odenses uz galvaspilsētu Kopenhāgenu iekarot laimi, kaut gan pats vēl lāgā nezināja, kur tā meklējama. Andersena sarežģītajā biogrāfijā nav viegli noskaidrot to laiku, kad viņš sācis rakstīt savas pirmās brīnišķīgās pasakas. No agras bērnības viņa galva bija pilna ar dažādiem burvestīgiem notikumiem. Taču tie gulēja kā aiz atslēgas. Jaunais Andersens ilgu laiku uzskatīja sevi gan par dziedātāju, dejotāju un deklamētāju, gan dzejnieku, satīriķi un dramaturgu, tikai ne par pasaku rakstnieku. Un tomēr tālā pasakas balss jau ilgi bija saklausāma gan vienā, gan otrā viņa sacerējumā kā viegli, viegli aizskartas un tūlīt vaļā palaistas stīgas skanējums. Neatminos, kurš no rakstniekiem teicis, ka pasakas rada no tās pašas vielas, no kuras sastāv sapņi. Miegā mūsu reālās dzīves daļas brīvi un pasakaini savijas dažādās kombinācijās, kā dažādu krāsu stikliņi kaleidoskopā. Darbu, ko miegā veic mijkrēšļa apziņa, — nomodā dara mūsu neaptveramā iztēle. No šejienes acīmredzot ir radusies doma par sapņu un pasaku līdzību. Brīvā iztēle no apkārtējās dzīves iztver simtiem sīkumu un sakausē tos patiesā un gudrā stāstā. Nav tāda sīkuma, ko pasaku teicējs noniecinātu, — vai tas būtu alus pudeles kakliņš, rasas lāse uz spalvas, ko pazaudējusi vālodze, vai sarūsējusi ielas laterna. Ja šīs vienkāršās lietas nāk draudzīgi talkā, tad var izteikt kuru katru domu — pat visvarenāko un lieliskāko. Kas ievirzīja Andersenu pasaku novadā? Viņš pats stāstīja, ka pasaku rakstīšana visvieglāk esot padevusies tad, kad palicis vienatnē ar dabu, «klausīdamies tās balsīs», īpaši tajā laikā, kad atpūties Zēlandes mežos, kuri gandrīz vienmēr tīti rēnā miglā vai arī snauž, nespodrām zvaigznēm mirgojot. Tālā jūras šalkoņa, kas atlidoja līdz šo mežu biezokņiem, vērta tos vēl noslēpumainākus. Taču mēs-zinām ari, ka daudzas savas pasakas Andersens uzrak- stljis ziemas vidū, pašā dzīvākajā svētku eglīšu laikā, ietērpdams šīs pasakas greznā formā, kas raksturīga eglīšu rotājumiem. Nav vārdam vietas! Ziema piejūras apvidū, sniega sega, uguns spraksti, krāsnij kuroties, un ziemas nakts mirgo jums — tas viss noskaņo uz pasaku rakstīšanu. Bet var jau būt, ka kļūt par pasaku rakstnieku Andersenu pamudināja kāds gadījums uz ielas Kopenhāgenā. Kādā vecā Kopenhāgenas namā uz palodzes rotaļājās mazs zēns. Rotaļlietu nebija necik daudz — daži klucīši, vecs papīrmīklas zirgs bez astes, jau daudzkārt mazgāts un tāpēc zaudējis krāsu, un salauzts alvas zaldātiņš. Puisēna māte — jauna sieviete — sēdēja pie loga un izšuva. Tieši tobrīd tukšās ielas galā Vecās ostas pusē, kur debesīs iemidzinoši šūpojās kuģu rājas, parādījās garš un ļoti vājš cilvēks melnās drānās. Viņš gāja ātri, mazliet lēkājošā, nedrošā gaitā, vicinādams garās rokas un runādamies pats ar sevi. Cepuri viņš nesa rokā, un tāpēc bija labi redzama lielā, slīpā piere, smalkais ērgļa deguns un pelēkās piemiegtās acis. Viņš bija neglīts, taču elegants un izskatījās pēc ārzemnieka. Viņa svārku pogcaurumā bija iesprausts smaržīgs piparmētru zariņš. Ja varētu ieklausīties šī nepazīstamā cilvēka murmināšanā, tad mēs dzirdētu, ka viņš mazliet dziedošā balsī skaita dzejoli: — Es savās krūtīs tevi saglabāju, Ai, baltā roze, mana roze maigā… Sieviete ar rokdarbu rāmi rokā pacēla galvu un sacīja puisēnam: — Skat, kur nāk mūsu dzejnieks Andersena kungs. Klausoties viņa šūpļa dziesmā, tu tik labi aizmiedz. Puisēns paraudzījās caur pieri uz nepazīstamo cilvēku melnajās drānās, paķēra savu vienīgo klibo alvas zaldātiņu, izskrēja uz ielas, iespieda zaldātiņu Andersenam rokā un aizskrēja prom. Tā bija nedzirdēti dāsna dāvana, un Andersens to saprata. Viņš iesprauda zaldātiņu svārku pogcaurumā blakus piparmētru zariņam kā ordeni, tad izņēma nēzdogu un viegli piespieda to pie acīm — acīmredzot ne velti draugi pārmet viņam pārliecīgu jūtīgumu. Bet sieviete, pacēlusi galvu no rokdarba, nodomāja, cik labi un tajā pašā laikā grūti būtu dzīvot kopā ar šo dzejnieku, ja viņa spētu to iemīlēt. Stāsta, ka pat jaunās dziedātājas Dženijas Lindas dēļ — visi to sauca par «žilbinošo Dženiju» —, kurā Andersens bija iemīlējies, viņš neesot gribējis atteikties ne no viena sava dzejnieka paraduma un izdomas. Bet tādu izdomu bija daudz. Reiz viņš pat sagudroja piestiprināt pie zvejnieku šonera masta Eola arfu, lai klausītos tās žēlajās skaņās, kad pūš drūmais ziemeļrietumu vējš, kas mūždien zēģelē Dānijā. Andersens uzskatīja, ka viņa dzīve ir brīnišķīga, gandrīz bez neviena mākoņa, bet, protams, tikai tāpēc, ka viņam piemita brīnišķīgs dzīvesprieks. Sī lēnprātīgā attieksme pret dzīvi parasti liecina par bagātu iekšējo pasauli. Tādiem cilvēkiem kā Andersens nav vēlēšanās šķiest laiku un spēkus cīņai pret dzīves neveiksmēm, kad visapkārt tik daudz patiesa dzejiskuma, kad jādzīvo šajā dzejiskumā, cenšoties nepalaist garām to mirkli, kad pavasaris ar lūpām pieskaras kokiem. Cik labi būtu, ja nekad nevajadzētu domāt par dzīves likstām! Ko gan tās vērtas salīdzinājumā ar šo dzīvinošo, smaržīgo un žilbinošo pavasari. Andersenam gribējās tā domāt un tā dzīvot, taču dzīves īstenība nemaz nebija tik žēlsirdīga pret viņu, kā viņš to būtu pelnījis. Sarūgtinājumu un pāridarījumu bija daudz, pat pārāk daudz, īpaši pirmajos gados Kopenhāgenā, kad nomāca nabadzība un pazemoja atzītu dzejnieku, rakstnieku un mūziķu nevērīgā aizbildniecība. Pārāk bieži — pat vecumā — Andersenam lika saprast, ka viņš ir tikai «nabadzīgais radinieks» dāņu literatūrā un ka viņam, kurpnieka un tukšinieka dēlam, jāzina sava vieta padomnieku un profesoru kungu sabiedrībā. Andersens ir teicis, ka viņš savā mūžā esot tukšojis ne vienu vien rūgtu biķeri. Viņu noklusēja, viņu apmeloja, par viņu smējās. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa dzīslās ritēja «zemnieku asinis», ka viņš nebija līdzīgs augstprātīgajiem un izdarīgajiem mietpilsoņiem, tāpēc, ka viņš bija īsts dzejnieks «no dieva žēlastības», ka viņš bija nabadzīgs, un, beidzot, tāpēc, ka viņš neprata dzīvot. Sī īpašība Dānijas filistriskajā sabiedrībā skaitījās pats lielākais netikums. Andersens neiederējās šajā sabiedrībā — šis savādnieks, šis, filozofa Kirkegora vārdiem runājot, smieklīgais dzejas varonis, kas nejauši atdzīvināts un iznācis no dzejoļu grāmatas, bet aizmirsis noslēpumu, kā atgriezties atpakaļ pieputējušajā bibliotēkas plauktā. «Visu labo, kas mita manī, viņi centās iemīt dubļos,» Andersens stāstīja par sevi. Viņš ir teicis vēl daudz rūgtākus vārdus, salīdzinādams sevi ar slīkstošu suni, kuram puikas met ar akmeņiem — ne jau aiz ļaunuma, bet tāpat vien, tukša prieka pēc. Jā, šī cilvēka dzīves ceļš nebija rozēm kaisīts, kaut arī viņš prata saskatīt, kā tumsā līdzīgi baltās nakts vizmojumam staro mežrožu krūms, un prata saklausīt vecā celma purpināšanu mežā. Andersens ir neiedomājami daudz cietis, un var tikai noliekt galvu šī cilvēka vīrišķības priekšā, kurš savā dzīves gaitā nebija pazaudējis ne labsirdību pret cilvēkiem, ne taisnības alkas, ne spējas saskatīt poēziju visur, kur vien tā ir. Viņš cieta, taču nepadevās. Viņā mutuļoja sašutums. Viņš lepojās ar to, ka ir asinsradinieks nabadzīgajiem — zemniekiem un strādniekiem. Viņš iestājās «Darba savienībā» un pirmais no dāņu rakstniekiem sāka rakstīt savas pasakas strādniekiem. Viņš kļuva ironisks un nesaudzīgs, kad saskārās ar netaisnību, meliem un vienkāršā cilvēka nicināšanu. Līdzās bērnišķīgai sirsnībai viņā mājoja dzēlīgs sarkasms. Ar varenu spēku viņš to izteica savā dižajā pasakā par kailo karali. Kad nomira tēlnieks Torvaldsens, nabadzīga cilvēka dēls un Andersena draugs, Andersens nevarēja samierināties ar domu, ka aiz dižā meistara zārka visiem pa priekšu uzpūtīgi soļos augstmaņi. Andersens uzrakstīja kantāti sakarā ar Torvaldsena nāvi. Viņš sapulcēja uz bērēm nabadzīgo ļaužu bērnus no visas Amsterdamas. Bērni ieslēdza bēru procesiju un dziedāja kantāti, kas sākās ar vārdiem: «Pie šķirsta Jaujiet pieiet nabagiem, Pats aizgājējs ir piedzimis starp tiem…» Andersens par savu draugu dzejnieku Ingemani rakstīja, ka tas uzlasījis dzejas sēklas zemnieku zemē. Ar daudz lielākām tiesībām šie vārdi attiecināmi uz pašu Andersenu. Viņš vāca dzejas graudus no zemnieku druvām, sasildīja tos pie savas sirds, izsēja zemās būdiņās, I un no šīm sēklām izauga un uzziedēja neredzēti un brīnišķīgi dzejas ziedi, kas iepriecināja nabadzīgo ļaužu sirdis. Bija dvēseles apmulsuma gadi un sava īstā ceļa mokoši meklējumi. Pats Andersens ilgi nezināja, kādas mākslas nozares ir rada viņa talantam. «Kā kalnietis izcērt pakāpienus granīta klintī,» par sevi teicis Andersens vecumdienās, «tā es lēni un grūti iekaroju savu vietu literatūrā.» Viņš īsti neapzinājās savu spēku līdz brīdim, kamēr dzejnieks Ingemanis reiz jokodams viņam teica: «Jums piemīt apbrīnojamas spējas atrast pērli jebkurā notekcaurulē.» i Sie vārdi atklāja Andersenam pašam sevi. Un tad — divdesmit trešajā dzīves gadā — iznāca pirmā īsti an- derseniskā grāmata par ceļojumu uz Amageras salu Andersens beidzot bi ja nolēmis palaist pasaulē «savas fantāzijas raibo spietu» un to izdarīja šajā grāmatā. Vieglas sajūsmas šalkas par agrāk nepazīto dzejnieku pārskrēja pār Dāniju. Nākotne kļuva skaidra. Saņēmis pirmo niecīgo honorāru par savām grāmatām, Andersens devās ceļojumā pa Eiropu. Andersena nepārtrauktos braucienus ar pilnām tiesībām var nosaukt par ceļojumu ne tikai pa pasauli, bet arī pie saviem diženajiem laikabiedriem. Jo, lai kur Andersens brauca, viņš vienmēr iepazinās ar saviem iemīļotajiem rakstniekiem, dzejniekiem, mūziķiem un māksliniekiem. Tādas pazīšanās Andersens uzskatīja ne tikai par dabiskām, bet pat par pilnīgi nepieciešamām. Dižo laikabiedru prāta un talanta spožums pildīja viņu ar paša spēka apziņu. Pastāvīgā satraukumā, zemēm, pilsētām, tautām un ceļabiedriem nemitīgi mainoties, «ceļa poēzijas» viļņos, apbrīnojamās tikšanās un ne mazāk apbrīnojamās pārdomās pagāja visa Andersena dzīve. Viņš rakstīja visur, kur vien viņu pārņēma rakstītalkas. Kas var saskaitīt, cik daudz švīku viņa asā un steidzīgā spalva atstājusi uz Romas un Parīzes, Atēnu un Konstantinopoles, Londonas un Amsterdamas viesnīcu alvas tintnīcām. Es pieminēju Andersena steidzīgo spalvu. Vajadzēs uz brīdi atlikt stāstu par viņa ceļojumiem, lai paskaidrotu šo izteicienu. Andersens rakstīja ļoti ātri, kaut arī vēlāk ilgi un piekasīgi laboja savus rokrakstus. Viņš rakstīja ātri tāpēc, ka viņam piemita improvizācijas spējas. Andersens bija īsts improvizētā ja paraugs. Strādājot viņam apkārt drūzmējās neskaitāmi tēli un domas. Bija jāsteidzas, lai uzrakstītu, iekams tie vēl nebija pagaisuši no atmiņas, nebija izdzisuši un paslēpušies no vērīgā skatiena. Jābūt apveltītam ar apbrīnojamu asredzību, lai uzreiz uztvertu un iemiesotu tēlos to, kas uzliesmo un acumirklī apdziest kā zibens šautra pērkona debesīs. Improvizācija — tā ir dzejnieka trauksmaina atsaukšanās uz jebkuru svešu domu, uz jebkuru ierosmi no ārpuses, tūlītēja šīs domas pārvēršana tēlu un harmonisku ainu plūsmā. Tā iespējama tikai tad, kad ir bagātīgs vērojumu krājums un lieliska atmiņa. Garo stāstu par Itāliju Andersens uzrakstīja kā improvizētājs. Tāpēc viņš to nosauca šajā vārdā — «Improvizētājs». Un varbūt Andersena dziļā un cieņas pilnā mīlestība uz Heini daļēji izskaidrojama ar to, ka vācu dzejniekā viņš saskatīja savu gara tuvinieku improvizācijā. Taču atgriezīsimies pie Kristiānā Andersena ceļojumiem. Pirmais ceļojums bija pa Kategatu, kas vienmēr pilns simtiem burukuģu. Tas bija ļoti jautrs brauciens. Tajā laikā Kategatā parādījās pirmie tvaikoņi — «Dānija» un «Kaledonija». Tie uzjundīja veselu sašutuma vētru burukuģu šķiperu vidū. Kad tvaikoņi, piedūmodami visu līci, apmulsuši devās cauri burukuģu rindām, tos izsmēja bez žēlastības. Sķiperi ruporā izkliedza tvaikoņiem nopakaļ visizmeklētākos lāstus. Tos apsaukāja gan par «skursteņslauķiem», gan «dūmu vedējiem», gan «žāvētām astēm» un «smirdošām silēm». Sī nežēlīgā jūrnieku ķilda Andersenu ļoti uzjautrināja. Taču brauciens pa Kategatu vēl nebija nekāds ceļojums. Nedaudz vēlāk sākās Andersena «īstie ceļojumi». Viņš daudz reižu apbraukājis visu Eiropu, bijis Mazāzijā un pat Āfrikā. Parīzē viņš iepazinās ar Viktoru Igo un slaveno aktrisi Rašelu, tērzēja ar Balzaku, viesojās pie Heines. Vācu dzejnieku viņš sastapa jauniņās, burvīgās sievas parīzietes sabiedrībā, un viņai apkārt mudžēja vesels bars trokšņainu bērnu. Pamanījis Andersena apjukumu (pasaku meistars klusībā baiļojās no bērniem), Heine sacīja: — Nebaidieties. Tie nav mūsu bērni. Mēs tos aizņemamies no kaimiņiem. • Dimā veda Andersenu uz lētiem Parīzes teātriem, un Andersens reiz redzēja, kā Dimā raksta savu kārtējo romānu, te skaļi bārdamies ar romāna varoņiem, te vai plīsdams no smiekliem. Vāgners, Sūmanis, Mendelsons, Rosīni un Lists spēlēja Andersenam savus darbus. Lists, kā Andersens teica, ir īsts «vētras gars pār stīgām». Londonā Andersens satikās ar Dikensu. Viņi paraudzījās viens otram acīs. Andersens neizturēja, aizgriezās un sāka raudāt. Tās bija sajūsmas asaras par Dikensa dižo sirdi. Pēc tam Andersens ciemojās pie Dikensa viņa mazajā jūrmalas namiņā. Pagalmā žēlabaini spēlēja leijerkastnieks itālietis, aiz loga krēslā mirdzēja bākas ugunis, namiņam garām, izejot no Temzas jūrā, peldēja neveiklie tvaikoņi, bet attālais upes krasts, likās, gruzdēja kā kūdra — tur dūmoja Londonas rūpnīcas un doki. — Mums pilna māja ar bērniem, — Dikens sacīja Andersenam, sasizdams plaukstas, un tūdaļ vairāki zēni un meitenes — Dikensa dēli un meitas — ieskrēja istabā, aplenca Andersenu un noskūpstīja viņu pateicībā par pasakām. Taču visbiežāk un visilgāk Andersens uzkavējās Itālijā. Tāpat kā daudziem ārzemju rakstniekiem un māksliniekiem, Roma viņam kļuva par otro dzimteni. Reiz ceļā uz Itāliju Andersens diližansā brauca cauri Šveicei. Bija pavasara nakts, debesis pilnas lielu zvaigžņu. Diližansā iekāpa vairākas lauku meitenes. Bija tik tumšs, ka pasažieri nevarēja saskatīt cits citu. Un tomēr starp viņiem izraisījās jautras sarunas. Jā, bija tik tumšs, ka Andersens varēja tikai samanīt, kā spīd meiteņu baltie zobi. Viņš sāka stāstīt meitenēm par viņām pašām. Viņš runāja par tām kā par pasaku princesēm. Andersens aizrāvās. Viņš cildināja meiteņu zaļganās, noslēpumainās acis, smaržpilnās matpīnes, kvēlojošās lūpas un garās skropstas. Katrai meitenei Andersena aprakstā piemita savs burvīgums. Un katrai sava laime. Meitenes apjukušas smējās, un, kaut gan bija tumšs, Andersens pamanīja, ka dažu meiteņu acīs iemirdzas asaras. Tās bija pateicības asaras labajam un dīvainajam ceļabiedram. Viena no meitenēm palūdza, lai Andersens apraksta pats sevi. Andersens bija neglīts. Viņš to zināja. Taču tagad viņš iztēloja sevi kā staltu, bālu un apburošu jaunu cilvēku, kuram sirds pārpilna mīlas gaidu. Beidzot diližanss apstājās nomaļā pilsētiņā, kur meitenēm bija jāizkāpj. Nakts kļuva vēl tumšāka. Meitenes atvadījās no Andersena, pie tam katra kvēli un maigi uz šķiršanos noskūpstīja apbrīnojamo svešinieku. Diližanss sāka kustēties. Aiz logiem šalca mežs. Sprauslāja zirgi, un zemie Itālijas zvaigznāji mirguļoja debesīs. Un Andersens bija tik laimīgs, tik apgarots,kāds droši vien vēl nekad savā mūžā nebija bijis. Viņš svētīja nejaušos atgadījumus ceļā, īslaicīgās un mīļās tikšanās. Itālija apbūra Andersenu. Viņš iemīlēja tajā visu: efejām apaugušos akmens tiltus, laika zoba sagrauztās marmora celtņu fasādes, noskrandūšos, melnīgsnējos bērnus, pomeranču birzis, «ziedošo Pasakas lotosu» — Venēciju, Laterāna statujas, rudenīgo gaisu — vēsu un reibinošu, kupolu vizmojumu pār Romu, veclaicīgos audeklus, glāstošo sauli un bezgalīgās auglīgās domas, kādas viesa viņa sirdī Itālija. Andersens nomira 1875. gadā. Par spīti biežajām nedienām, viņam liktenis bija lēmis īstu laimi — savas tautas mīlestību. Neuzskaitīšu visu, ko Andersens uzrakstījis. Diez vai tas ir vajadzīgs. Es tikai gribēju vieglās līnijās ieskicēt šī dzejnieka un pasaku meistara, šī apburošā savādnieka tēlu, kurš līdz pašai nāvei bija palicis kā sirdsskaidrs bērns, šī iedvesmas pilnā improvizētāja un cilvēku — bērnu un pieaugušo siržu gūstītāja tēlu. Viņš bija nabadzīgo ļaužu dzejnieks, lai gan pat karaļi uzskatīja par lielu godu paspiest viņa kalseno roku. Viņš bija vienkāršs tautas dziedonis. Visa viņa dzīve liecina par to, ka īstās mākslas dārgumi slēpjas tikai tautas apziņā un nekur citur. Dzeja pilda tautas dvēseli, kā neskaitāmi daudzās valgmes lāsītes pilda Dānijas gaisu. Tāpēc, stāsta, nekur citur neesot tik plašu un košu varavīksnes loku kā tur. Lai šīs varavīksnes kā daudzkrāsainas triumfa arkas biežāk staro pār pasaku meistara Andersena kapu un viņa iemīļoto balto rožu krūmiem. Tulkojusi Vatentīna Eisule |