Китоб пас аз сабти ном дастрас аст.
| Номи китоб: | NO KĀ MĒS ESAM CĒLUŠIES |
| Муаллиф: | Ernsts Muldašovs, |
| Соли нашр: | 2002 |
| Теъдоди саҳифаҳо: | Не известно |
| ERNSTS MULDAŠOVS NO KĀ MĒS ESAM CĒLUŠIES Himalaju zinātniskās ekspedīcijas sensacionālie rezultāti AVOTS 2002 No krievu valodas tulkojusi Vija KALNIŅA Mākslinieks Uldis BALTUTIS Uz vāka Ilgvara GRADOVSKA fotogrāfija © E. Muldašovs, 2002 © V. Kalniņa, 2002 © U. Baltutis, 2002 © I. Gradovskis, 2002 IEVADS Autora priekšvārds Es esmu tipisks zinātnieks-pētnieks, un viss mans zinātnieka mūžs ir veltīts cilvēka audu uzbūves un bioķīmijas pētījumiem, kurus vēlāk esmu izmantojis, strādājot ar transplantātiem acu un plastiskajā ķirurģijā. Man nepiemīt slieciba filozofēt. Es jūtos slikti tādu cilvēku sabiedrībā, kurus nodarbina domas par viņsauli, ekstrasensoriku, buršanos un tamlīdzīgām dīvainībām. Katru gadu veikdams 300 līdz 400 sarežģītu operāciju, esmu pieradis zinātnisko pētījumu rezultātus vērtēt pēc konkrētiem un skaidriem parametriem: redzes asuma, sejas konfigurācijas utt. Turklāt esmu komunistiskas valsts produkts un — gribot negribot-tiku audzināts ateisma un Ļeņina slavināšanas gaisotnē, lai gan nekad no visas sirds neticēju komunistiskajiem ideāliem. Reliģiju apguvis netiku. Tāpēc man nudien nevarēja ienākt prātā, ka pienāks laiks un es no zinātniskā viedokļa risināšu pasaules uzbūves, antropoģe- nēzes un reliģijas filozofiskās izpratnes problēmas. Viss sākās ar parastu, savā ziņā ikdienišķu jautājumu: kāpēc cilvēki skatās viens otram acīs? Mani šis jautājums ieinteresēja tieši kā oftalmologu. Sākot pētījumus, mēs driz vien izstrādājām datorprogrammu acu ģeometrisko parametru analīzei. Šo oftalmoloģijas virzienu nosaucām par oftalmoģeometriju. Mums izdevās atrast daudz vērtīgu oftalmoģeometrijas izmantošanas iespēju cilvēka personības identificēšanā, tautības noteikšanā, psihisko slimību diagnostikā utt. Bet visinteresantākais bija tas, ka, izanalizējot visu uz Zemes mītošo rasu pārstāvju fotogrāfijas, mēs izskaitļojām cilvēka vidēji statistiskās acis. Tās piederēja tibetiešu rasei. Tad, matemātiski tuvinot citu rasu acis vidēji statistiskajām acīm, aprēķinājām cilvēces migrācijas ceļus no Tibetas, un tie dīvainā kārtā saskanēja ar vēstures faktiem. Bet pēc tam uzzinājām, ka ikviena Tibetas un Nepālas tempļa vizītkarte ir lielas, neparasti veidotas acis, kas noraugās uz Zemi. Pēc oftalmoģeometrijas principiem matemātiski apstrādājot šo acu attēlus, mums izdevās noteikt to īpašnieka izskatu, kas izrādījās visnotaļ neparasts. "Kas tas ir?" es domāju. Sāku studēt austrumu literatūru, bet nekas tamlīdzīgs tur nebija aprakstīts. Tolaik es pat iedomāties nevarēju, ka Indijā, Nepālā un Tibetā šis neparastais cilvēka portrets uz lamām un svami atstās tik satriecošu iespaidu, ka viņi, ieraudzījuši zīmējumu, izsauksies: "Tas ir Viņš!" Tolaik man ne prātā nenāca, ka šis attēls kļūs par ceļvedi mūsu hipotētiskajos atklājumos par cilvēces dižāko noslēpumu - tās genofondu. Loģiku es uzskatu par visu zinātņu karalieni. Visu savu zinātnieka mūžu es izmantoju loģisko pieeju, izstrādājot jaunas operācijas un jaunus transplantātus. Arī tajā reizē, kad mēs devāmies zinātniskā ekspedīcijā uz Himalajiem, līdzi ņemot iepriekšminēto neparastā cilvēka attēlu, es nolēmu izmantot sev tik ierasto un vienkāršo loģisko pieeju. Ziņu un faktu juceklis, ko ekspedīcijā guvām no lamām, guru un svami, no literatūras un reliģiskajiem avotiem, ar loģikas palīdzību sāka izkārtoties secīgā ķēdītē un arvien vairāk un vairāk ļāva apzināties, ka uz Zemes pastāv sava veida dzīvības apdrošināšanas sistēma - Cilvēces genofonds, ko, iekonservējot somati stāvoklī, dažādu civilizāciju ļaudis glabā dziļā zemzemē. Mums pat izdevās atrast vienu no šīm alām un iegūt ziņas par tā dēvētajiem īpašajiem cilvēkiem, kuri turp dodas katru mēnesi. Kā iepriekšminētais zimējums palīdzēja? Vienkārši - ipašie cilvēki ir redzējuši un redz zemzemē neparasta izskata cilvēkus. Un viņu vidū ir arī tāds, kas līdzīgs cilvēkam, kurš attēlots mūsu zīmējumā. Tieši viņu godbijīgi dēvē "Viņš". Kas ir šis Viņš? Es nevaru precīzi atbildēt, bet domāju, kas Viņš ir Sambalas cilvēks. Lai gan esmu racionāls zinātnieks praktiķis, šobrīd es pilnībā ticu Cilvēces genofonda esamībai. To nosaka loģika un zinātniskie fakti. Taču vienlaikus arī esmu sapratis, ka mūsu ziņkārībai nav lielas vērtēs un mums atļauts tikai pavērt liela noslēpuma priekškaru, bet aptaustīt un nofotografēt iekonservētos cilvēkus diezin vai tuvākajā nākotnē izdosies. Kas mēs esam? Pagaidām vēl nesaprātīgi bērni, salīdzinot ar visaugstāko Zemes civilizāciju - lemūriešiem, kas Cilvēces genofondu radījuši. Turklāt Cilvēces genofonda likme ir pārāk augsta - būt par jaunu sākotni globālas katastrofas vai uz Zemes esošās civilizācijas pašiznīcināšanās gadījumā. Vēl mums izdevās saprast vārda "āmen" jēgu - to mēs sakām katru reizi, kad pabeidzam lūgšanu. Siš vārds radīts tā dēvētajā pēdējā SoHm vēstījumā. Noskaidrojās, ka mūsu, piekto civilizāciju bloķē no Tās Pasaules zināšanām, tāpēc mums jāattīstās patstāvīgi. Pēc tam es sapratu, kas ir Izredzēto, piemēram, Nostradama, Helēnas Blavatskas, .zināšanu avots, - viņiem izdevās pārvarēt SoHm principu un iziet Vispārējā informatīvajā laukā, t.i., Tās Pasaules zināšanās. Šai grāmatai ir četras daļas. Pirmajā daļā es īsi runāju par pētnieciskās domas loģiku, sākot ar jautājumu, kāpēc mēs skatāmies cits citam acīs, - un beidzot ar tā cilvēka izskata analīzi, kura acis attēlotas uz tibetiešu tempļu sienām. Grāmatas otrā un trešā daļa veltīta faktu materiālam, kas ekspedīcijas laikā tika savākts no lamām, guru un svami, un galvenokārt atstāstīts kā sarunas ar viņiem. Dažās nodaļās es pieļauju atkāpes, analizējot literatūras avotus (Helēnas Blavatskas un citus darbus), kā ari atbildu uz dažiem jautājumiem, piemēram, kas bijis Buda un kādas civilizācijas pastāvējušas uz Zemes pirms mums. Grāmatas ceturtā daļa ir vissarežģītākā un veltīta apzināto faktu filozofiskai izpratnei. Šeit lasītājs atradīs daudz interesantu pārdomu par Cilvēces genofondu, noslēpumaino Šambalu un Aharti, cilvēku mežonīgumu, negatīvo Krievijas auru, kā ari par labestības, mīlestības un ļaunuma nozīmi cilvēka dzīvē. Godīgi sakot, es pats pabrīnījos, ka grāmatu pabeidzu ar šādu pirmajā brīdī šķietami vienkāršu un pašsaprotamu jēdzienu analīzi kā labais, ļaunais un mīlestība. Taču tieši pēc šīs analīzes beidzot sapratu, kāpēc visas pasaules reliģijas vienā balsī runā par labestības un mīlestības nozīmīgumu. Tieši pēc šīs analīzes es sāku patiesi cienīt reliģiju un patiesi ticēt Dievam. Uzrakstot šo grāmatu, es droši vien dažos jautājumos esmu kļūdījies, bet citos, visdrīzāk, jau man ir taisnība. Mani draugi un ekspedīcijas locekļi (Valērijs Lobankovs, Valentīna Jakovļeva, Sergejs Seļiverstovs, Olga Išmitova, Veners Hafarovs) bieži man nepiekrita, apstrīdēja un laboja manu viedokli. Ļoti palidzēja ekspedīcijas ārzemju dalībnieki: Šeskands Ariels, Kirams Budača- raija (Nepāla), doktors Pasriča (Indija). Ikviens no viņiem ir devis savu ieguldījumu mūsu kopīgajā darbā. Lielu paldies es gribu pateikt arī Maratam Fathlislamovam un Anasam Zaripovam, kuri apgādāja mani ar literatūru un palīdzēja to analizēt grāmatas tapšanas laikā. Taču man šķiet, ka šī ir tikai pirmā grāmata par šo tematu. Pētījumi turpinās. ERNSTS MULDAŠOVS ir medicīnas zinātņu doktors, profesors, Krievijas Acu un plastiskās ķirurģijas centra direktors (Jfā, augstākās kategorijas ķirurgs, Luisvilas universitātes (ASV) goda konsultants, Amerikas Oftalmoloģijas akadēmijas starptautiskais goda loceklis, diplomēts Meksikas oftalmologs, Starptautiskās Zinātņu akadēmijas loceklis, sporta meistars tūrisma, trīskārtējs PSRS čempions. Ernsts Muldašovs ir izgudrojis ķirurģisku biomateriālu - allo- plantu, ar kuru iespējams ārstēt slimības, ko agrāk uzskatīja par nedziedināmām (redzes nerva atrofija, diabētiskā retinopātija, pigmentiskais retinīts u.c.). Alloplanta atklāšana pavēra reģene- ratīvās, t.i., tādas ķirurģijas iespējas, kad notiek paša cilvēka audu audzēšana. Ernsts Muldašovs ir ievērojams krievu zinātnieks ar pasaules slavu. Viņš ir izstrādājis vairāk nekā 70 jaunu acu un plastisko operāciju, izstrādājis un ieviesis praksē 58 alloplantu veidus. Publicējis aptuveni 300 zinātnisku darbu krievu un ārzemju presē, saņēmis 52 patentus Krievijā, ASV, VFR, Francijā, Šveicē un Itālijā. Viņa darbi apbalvoti ar starptautisko izstāžu zelta medaļām. Viņš lasījis lekcijas un demonstrējis operācijas 40 pasaules valstīs. Katru gadu viņš veic 300 līdz 400 sarežģītu operāciju. Zinātnieka interese par cilvēces izcelsmes problēmu nav nejauša. Būdams zinātnieks ar plašu redzesloku, Ernsts Muldašovs sāka analizēt cilvēka enerģētikas medicīniskās problēmas filozofiskā un vispārcilvēciskā aspektā, kas izvērtās zinātniskā pētījumā par cilvēces izcelsmes noslēpumaino problēmu. (Jn no šī filozofiskā un sensacionālā traktāta jau gūti tieši, praktiski secinājumi, kas izmantoti principiāli jaunās ārstēšanas metodēs. Ernstam Muldašovam piemīt oriģināla domāšana un prasme vienkāršā un saprotamā valodā izklāstīt sarežģītas zinātniskas problēmas. Grāmata "No kā mēs esam cēlušies" rakstīta kā daiļliteratūras sacerējums, lai gan savā būtībā ir zinātnisks darbs. Tas ieinteresēs gan plašu lasītāju loku, gan speciālistus. R. Nigmatuļins, medicīnas zinātņu doktors, profesors Priekšvārds izdevumam latviešu valodā Domāju, ka šī grāmata lasītājiem būs visai neparasta: manuprāt, latviešu valodā līdz šim nav tulkots pasaules mēroga zinātnieka uzrakstīts darbs, kurš galvenokārt ir attiecināms uz sfēru, kuru pieņemts saukt par ezoteriku. Šīs grāmatas autors profesors Ernsts Muldašovs ir medicīnas zinātņu doktors, kurš vada Krievijas Acu un plastiskās ķirurģijas centru, ir daudzu starptautisku zinātnisku biedrību un akadēmiju loceklis, pāri par 70 principiāli jaunu operāciju izstrādātājs (tai skaitā pirmais pasaulē veiksmīgi veicis acs transplantāciju), ir saņēmis ap 50 dažādu valstu patentus, tai skaitā ASV, Francijā un Šveicē. Ķirurgs, kurš praktiski katru dienu veic vismaz vienu operāciju. Lasot šo grāmatu, lasītājs varēs sekot zinātnieka domai, kurš no sava tīri profesionālā darba problēmām loģisku spriedumu un analīzes ceļā nonāk pie pētījumiem, kurus ari pie mums daudzi ar nicīguma pieskaņu balsi apzimē ar vārdu "mistika". Tie ir ļoti nozīmīgi esības jautājumi - kas patiesībā ir cilvēks, kāda ir cilvēka un visas cilvēces evolūcijas dziļākā būtība, vai mūsu civilizācija ir pirmā uz šīs planētas utt.? Profesora Ernsta Muldašova un viņa līdzstrādnieku ikdienas pētnieciskais un praktiskais darbs acu izpētē viņus pamazām aizved pie izpratnes par acu un to formas fundamentālo nozimi. Vispirms viņi konstatē, ka, sākot no četru gadu vecuma, acs radzenes diametrs ir absolūts lielums (10± 0,5 mm) jebkuram cilvēkam. Savukārt acu plakstiņu formas pētījumi dažādās pasaules daļās rada hipotēzi, ka tā ir iespējams noteikt mūsu civilizācijas tautu pārceļošanas gaitas. Tas autoram un viņa līdzstrādniekiem ļauj secināt, ka nepieciešams organizēt speciālu ekspedīciju. Tās laikā viņi Indijā un Nepālā tiekas ar zinātniekiem, filozofiem, arī Nepālas un Tibetas jogiem. Šis sarunas, to analīze un ekspedīcijas gaitā redzētais viņus aizved aizvien tālāk no akadēmiskajā zinātnē pieņemtajām shēmām. Kā jau teicu, viņi nokļūst pie problēmām, ko apskata ezoteriskajā literatūrā: par atlantu civilizāciju (par Atlantīdu dzirdējuši būs daudzi), par tās iepriekšējo - lemūriešu civilizāciju (Lemūrijas vārds droši vien daudziem būs pavisam svešs). (Jn dodas pārbaudīt hipotēzi par vienu no lielākajiem Austrumu glabātajiem noslēpumiem: par apslēptās alās somati (citā transkripcijā - samadhi) stāvoklī mītošiem iepriekšējo civilizāciju pārstāvjiem - Cilvēces genofon- du -, kuru uzdevums globālas katastrofas gadījumā ir atjaunot cilvēci. Ari par somati stāvokļa iespējamo saistību ar torsionu laukiem (par šo jauno fizikas teoriju Latvijā pēdējos gados ir lauzts daudz šķēpu). Taču nevēlos atņemt lasītājam prieku pašam līdzdzīvot autora uzskatu evolūcijas ceļam. Varbūt arī ne visur viņam piekrist. Daļā sabiedrības valdošais skeptiskais uzskats par ezoterikas problēmām, tai skaitā par tā sauktajām ekstrasensorajām (ārpus- jutekļu) parādībām, balstās uz argumentiem, ka pirmām kārtām šīs parādības novērojamas neregulāri, tātad nav atkārtojamas. Bet atkārtojamību var panākt tikai tad, ja nodrošina pilnīgi vienādus visus parādibu ietekmējošos apstākļus. Taču, kamēr parādību neesam izpētījuši, nevaram skaidri zināt visus apstākļus, kuri to ietekmē. Nākamais arguments: daudzi runā un raksta par "mistiskajām" parādībām, lai pievērstu sev uzmanību, jo jūtas pārāk neievērojamas, pārāk ikdienišķas personības. Tas nereti tik tiešām tā ari ir. Bet tādā gadījumā īpaši nopietni jāizturas pret to, ko par šiem jautājumiem raksta ievērojams zinātnieks - viņam nav motivācijas melot. Tieši otrādi, rakstot nepatiesību, viņš kolēģu vidū var pilnīgi zaudēt autoritāti. Vēl vairāk, jau izteikšanās par šādiem jautājumiem nozīmē nostāties pret vairākuma viedokli. Tas nozīmē, ka zinātnieks par "mistiskiem" jautājumiem raksta, tikai ļoti nozīmīgu apsvērumu vadīts. Jau teicu, ka latviešu valodā nav ievērojamu zinātnieku uzrakstītu grāmatu par jautājumiem, kuri iziet ārpus akadēmiskās zinātnes tēmām un iedziļinās mistikas problēmās. Taču pasaulē kopš 80. gadiem, bet īpaši pēdējās desmitgades laikā, šādiem jautājumiem grāmatas veltījuši kā rietumu, tā austrumu zinātnieki. Nosaukšu tikai dažas no šādām grāmatām: Viljams Tillers. "Zinātne un cilvēka transformācija. Smalkās enerģijas, mērķtiecība un apziņa", Ričards Tompsons. "Mehānistiskā un nemehānistiskā zinātne", Ervīns Lašlo. "Piektais spēks. Matērija, gars un dzīvība - jauno zinātņu vīzija". Rodas jautājums: kādi ir cēloņi tam, ka profesionāli zinātnieki vairs neievēro nerakstīto zinātnes likumu - izteikties un rakstīt tikai par savu konkrēto specialitāti. Manuprāt, tam ir daudz iemeslu. Viens no tiem ir akadēmiskās zinātnes konservatīvisms - tā visai bieži ilgi un centīgi izliekas neredzam sabiedrībai aktuālas problēmas. (Jn viena no tādām problēmām, kas eksistē pat ne gadu simtiem, bet gan gadu tūkstošiem, ir jautājums par ekstrasensorajām parādībām: gaišredzību, gaišdzirdību, nākotnes paredzēšanu, telekinēzi (priekšmetu pārvietošanu ar domu palidzību), levitāciju (cilvēka spēju zināmos apziņas stāvokļos atrauties no zemes un noturēties gaisā) utt., u. tml. Par to, ka zinātnieku vairākums izliekas neredzam šo problemātiku, jau 19. gs. beigās ar rūgtumu un pat ironiju rakstīja ievērojamais ASV filozofs un psihologs Viljams Džeimss. Turklāt tā ir arī vilšanās sabiedrības attīstības tendencēs - tam, ka visumā cilvēce arvien vairāk tehnokratizējas un attālinās no dabiskās vides. Skatoties nākotnē, ir diezgan skaidri redzams, ka, turpinot līdzšinējo ceļu, pasauli diezgan drīz sagaida ļoti nopietnas, pat neatrisināmas problēmas: neatjaunojamo enerģētisko resursu izsīkšana un ar to saistītās varbūt neatgriezeniskās klimata izmaiņas. Arvien pastāvošā milzīgā atšķirība starp pasaules bagātākajām un nabadzīgākajām valstīm (šī atšķirība, šķiet, pat palielinās, nevis samazinās) arī pastiprina atšķirīgu pasaules uztveri, vērtību skalu un no tā izrietošos dažādos dzīves modeļus. Tas īpaši spilgti izpaudās 2001. gada 11. septembra traģiskajos notikumos Ņujorkā un Vašingtonā. Patiesi jūtot lidzi bojā gājušajiem un viņu tuviniekiem, tai pašā laikā varam uzdot sev ari nopietnus, kaut varbūt nedaudz neparastus jautājumus. Piemēram, ja tiešām eksistē tā sauktās smalkās enerģijas, tātad arī domu tēli (egregori), - vai tad zināmā mērā ASV sabiedrība ar savām "action" filmām un līdzīgiem "mākslas darbiem" smalkajā pasaulē nav pati radījusi cēloņus, kuri beigu beigās noveda mūsu, fiziskajā pasaulē pie šādas traģēdijas? (Jn vai tālākā notikumu attīstība pasaulē, piemēram, iespējamais bioloģiskais karš, galu galā nenovedīs pie mūsu civilizācijas pašiznīcināšanās un vai tad Ernsta Muldašova pieminētais Cilvēces genofonds tiešām nebūs vienīgais glābiņš? Protams, šāda tipa jautājumus ir vieglāk uzdot nekā rast uz tiem atbildes. Taču atbildes uz esības dziļākajiem jautājumiem meklēt tikai akadēmiskās zinātnes ietvaros man šķiet bezcerīgi: ir jāuzdrošinās paplašināt pētāmo parādību un metožu loku, un šī grāmata lieliski palidz visai nepierasti paskatities uz daudziem it kā neapstrīdamiem priekšstatiem. Tiesa, arī tā uzdod vairāk jautājumu, nekā sniedz atbilžu. Bet varbūt tieši tas ir labi? 2001. gada oktobrī Andris Buiķis, profesors, habilitētais matemātikas doktors, akadēmiķis |