Китоб пас аз сабти ном дастрас аст.
| Номи китоб: | MARSIEŠU HRONIKAS |
| Муаллиф: | REJS BREDBERIJS, |
| Соли нашр: | 1967 |
| Теъдоди саҳифаҳо: | Не известно |
| MARSIEŠU HRONIKAS REJS BREDBERIJS MĀKSLINIECE MĀRA RIKMANE IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1967 R. Brcdberijs MARSIEŠU HRONIKAS Redaktors O. Jansons. Māksi, redaktore Sk. Elcte. Tehn. redaktore M. Andersone. Korektore A. Āva. Nodota salikšanai 1966. g. 24. augusta. Parakstīta iespiešanai 1967. g. 24. janvāri. Papīra formāts 70X90/32. 10,5 fiz. iespiedi.; 12,29 uzsk. iespiedi.; 9,25 izdevu. 1. Metiens 50 000 eks. Maksā <59 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva ielā Nr. 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 2. tipogrāfijā Rīgā, Dzirnavu ielā Nr. 57. Pašūt. Nr. 2565. A (Amer) Māksliniece Mara Rikmane No angļu valodas tulkojušas M. Andersone un I, Veide Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes 1966. gada 11. augusta lēmumu. DAŽI VARDI IEVADAM Rejs Bredberijs Amerikā šodien ir viens no populārākajiem fantastikas rakstniekiem, un viņa spalvai pieder vesela virkne zinātniski fantastisku romānu, stāstu un — pēdējā laikā — ari lugu. Tomēr «Marsiešu hronikas» nevar ierindot parasto šī žanra darbu vidū. Te gan izmantoti populāri modernās fantastikas elementi — roboti, telepātija, atmiņu un vēlmju materializācija, taču rakstnieka mērķis nav iztēloties, kāda izskatīsies Zeme un Marss divdesmit pirmajā gadsimtā, ko tad būs paveikusi zinātne, cik tālu būs attīstījusies tehnika. «Marsiešu hronikas» nav zinātniskā fantastika šī vārda parastajā izpratnē, jo zinātnes stingrās loģikas te bieži vien trūkst. Rakstnieks gan aizved lasītāju nākamajā gadsimtā, taču risina mūsu pašu divdesmitā gadsimta Zemes sasāpējušās problēmas. Te zinātniskās fantastikas valodā runā nevis zinātnieks, bet humānists, kurš brīdina pasauli no atomkara šausmām, raizējas par mūsu kultūras vērtību un civilizācijas likteņiem. «Marsiešu hronikas» uzrakstītas piecdesmitajos gados un publicētas periodikā kā atsevišķi stāsti un epizodes, kuri tikai pēc tam apvienoti grāmatā. Līdz ar to darbam trūkst stingras kompozicionālas viengabalainības, stāstiņus saista galvenokārt tematiskā kopība, un tikai nedaudzas personas — kapteinis Vailders un Sems Parkhils — lasītāja priekšā stājas vairākkārt. Arī visu stāstu mākslinieciskā vērtība nav vienāda. Blakus tādai lieliskai nodaļai kā «. . . Lai gan mēness spoži degs», kur visspē- clgāk izskan grāmatas pamatdoma, blakus tādām mazām pērlēm kā «Zajais rīts» vai «Muzikanti» ir arī bālākas lappuses. Tomēr kopīgā skanējuma spēku tās nemazina. īpaši gribētos pieminēt nodaļu «Ašers II». Tā sasaucas ar vairākiem Edgara Alana Po stāstiem, kuri pagaidām latviešu valodā nav tulkoti un tāpēc mūsu lasītājiem sveši. Mistera Stendāla milzīgo bibliotēku sadedzinājuši Morāles klimata pārvaldes ļaudis. Līdz ar citām grāmatām tie sametuši krāsnīs arī visus Edgara Alana Po darbus, tos pat kārtīgi neizlasījuši. Pēc daudziem gadiem misters Stendāls atlido uz Marsu un te realizē savu ilgi loloto atriebības plānu — «inscenē» virkni Po stāstu («Ašera mājas bojā eja», «Muca amontiljado», «Priekšlaicīga apbedīšana», «Bedre un svārsts» un citus) un, atkārtodams tajos aprakstītos notikumus, nogalina ienīstos barbarus no Zemes. Stāsts izskan kā sašutuma pilns protests pret valdības politiku, kas ierobežo rakstnieka jaunrades brīvību. Viss sākas ar «smilšu graudiņu piecdesmitajos un sešdesmitajos gados», kas noved pie Lielās Dedzināšanas 1975. gadā. Bet Rejam Bredberijam par godu jāsaka, ka gadījumā, ja vēsture tiešām atkārtotos un atkal liesmotu grāmatu sārti, tajos degtu ari «Marsiešu hronikas». Līdztekus galvenajai tēmai — raizēm par mūsu planētas nākotni — ieskanas arī cita doma: kas notiks ar Marsa civilizāciju, kad uz šīs planētas ieradīsies zemieši, šajā gadījumā amerikāņi. Vai tie, kas nav pratuši sargāt kultūras vērtības savā zemē, spēs just cienību pret citas planētas dārgumiem? Vai arī Marsa kanālos peldēs tukšas viskija pudeles, tempļos mētāsies konservu kārbas? Un kā veidosies šo abu planētu iedzīvotāju attiecības? Katru grāmatas lappusi caurstrāvo rakstnieka dziļā atbildības sajūta par visu, kas šodien notiek pasaulē. Viņš uzskata par savu pienākumu brīdināt cilvēci no briesmām, pirms vēl nav par vēlu. Re ja Bredberija «Marsiešu hronikas» ir ne tikai saistoša un interesanta lasāmviela kā vairums zinātniski fantastisko romānu. Šī grāmata rosina domas, iedarbojas uz jūtām, un, aizšķirot pēdējo lappusi, neviļus rodas secinājums: to taču viņš rakstījis par mums, mūsu laiku, mūsu problēmām! M. Andersone Manai sirsnīgi mīļotajai sievai MARGARITAI «Labi, ka esam atguvuši spēju brīnīties,» filozofs sacīja. «Kosmiskie lidojumi mūs visus atkal padarījuši par bērniem.» |